Paralēli noguldījumiem, piemēram, komercbanku piedāvātajos finanšu instrumentos iedzīvotājiem ir iespēja investēt savus brīvos līdzekļus valsts izdotos vērtspapīros, tādējādi nopelnot ilgtermiņā. Par to, kā to izdarīt un kādi ir riski, stāsta Latvijas Centrālā depozitārija vadītājs Indars Aščuks.
– Cik izdevīga ir valsts obligāciju izlaišana un pārdošana gan to izlaidējam, gan arī pircējam?
Latvijas valsts savas parādzīmes izlaidusi jau ilgstoši, taču līdz šim tās bijušas pieejamas galvenokārt lielajiem pircējiem – bankām, pensiju fondiem un tamlīdzīgi. Katrā gadījumā tās reti kad nonāca privātpersonu rīcībā. Savukārt šogad sākts izlaist Latvijas valsts krājobligācijas, kas faktiski ir darījums starp pārdevēju un pircēju. Kad darījums ir noticis, abas puses acīmredzot ir vienojušās par sev izdevīgiem nosacījumiem. Obligācija pircējam – tā ir iespēja aizdot valstij naudu, kas nonāk tās rīcībā, un aizdevējs atgūst savu naudu pēc noteikta laika jau ar uzkrātiem procentiem. Tātad krājobligāciju pircēja ieguvums ir nopelnītie procenti. Tālāk jau pircējs var salīdzināt ienesīgumu, to, cik par attiecīgajiem vērtspapīriem maksā un vai viņam konkrētais piedāvājums šķiet pievilcīgs. Jāteic, ka pašlaik īstermiņa vērtspapīriem – sešu vai divpadsmit mēnešu krājobligācijām – ienesīgums ir salīdzinoši mazs. Līdzīgs piedāvājums ir arī banku depozītiem – no 0,2 līdz 0,3 procentiem gadā. Savukārt garāka termiņa vērtspapīriem – piecu un desmit gadu obligācijām – ienesīgums var būt pat lielāks par trīs procentiem, kas naudas izteiksmē jau ir krietni vien izdevīgāks pasākums.
– No kā ir atkarīgas procentlikmes – tikai no noguldījuma termiņa vai arī jārēķinās ar vēl kādiem citiem aspektiem?
Procentlikmes nosaka Valsts kase, kas, būdama šo vērtspapīru emitente, arī regulē spēles noteikumus. Jāuzsver, ka procentlikme tiek noteikta katrai obligācijai katru dienu izteiktajam piedāvājumam. Tajā pašā laikā šīs likmes ir ļoti pietuvinātas tai situācijai, kāda ir attiecīgajā tirgus vidē. Protams, valsts, paaugstinot vai pazeminot obligāciju likmi, kaut kādā ziņā var paregulēt pieprasījumu. Piemēram, ja ir vēlme palielināt šo vērtspapīru iepirkumu, likmi iespējams palielināt. Bet tas ir vairāk pašai Valsts kasei.
– Kāda ir iespēja, ka šādi ieguldīta nauda perspektīvā varētu tikt zaudēta?
Risks ir pietuvināts nullei, jo krājobligācijas izdevusi valsts. Tas nozīmē, ka valsts uzņemas segt šīs saistības. Kamēr pastāvēs Latvijas valsts, krājobligācijas tiks segtas.
– Bet vai nevar izveidoties situācija, kad valsts nonāk kārtējās ekonomiskajās grūtībās un tiek nolemts, ka tā gluži vienkārši vairs nevar atļauties šīs saistības kārtot?
Tā nevar būt. Valsts uzņemas šīs saistības, līdzīgi kā tā uzņemas atbildību par algu izmaksu publiskajā sektorā strādājošajiem, sedz ārvalstu aizdevumus un veic citas līdzīgas darbības. Tādi precedenti, kad valstis atsakās segt savas saistības attiecībā uz pārdotajām obligācijām, pasaules kontekstā bijuši ļoti reti. Tie ir gadījumi, kad iestājies valsts bankrots, maksātnespēja. Zināmākais precedents, kad šādas saistības nav tikušas segtas, bija pirms vairākiem gadiem Argentīnā. Līdzīga situācija bija Krievijā 1998. gadā, kad tur iestājās defolts. Tomēr arī Krievijā galu galā saistības pret noguldītājiem tika nokārtotas, tikai ar zināmu laika nobīdi. Nav tā, ka kāds pēkšņi nolemj, ka šādas saistības vairs nevēlas pildīt, un valsts to arī vairs nedara – tā tas nenotiek! Ja valsts ir uzņēmusies saistības, tai tās ir jāpilda, un nevar tikt pieņemti pilnīgi pretēji politiski lēmumi.
– Kādas ir iespējas valsts krājobligācijas iegādāties «vienkāršajiem» iedzīvotājiem? Proti, vai nav tā, ka brīdī, kad šie vērtspapīri tiek izlaisti, tos uzreiz izpērk nopietni investori?
Krājobligācijas ir pilnībā mērķētas uz privātajiem noguldītājiem, uz visiem Latvijas iedzīvotājiem. Iegādāties krājobligācijas var visnotaļ ērti – interneta vietnē. Tātad visiem, kuriem pieejams internets, kuriem ir bankas konts Latvijā, obligācijas ir iespējas iegādāties. Tas notiek, reģistrējoties un autorizējoties interneta vietnē krājobligacijas.lv un pēc tam izmantojot jau esošus maksājumu rīkus, piemēram, kodu kartes vai kodu kalkulatorus, ko izsniegusi banka, arī veikt tiešsaistes maksājumu. Faktiski pilnībā jau ir sagatavots maksājuma uzdevums – līdzīgi kā iegādājoties biļetes uz koncertu un ievadot sev vēlamo summu – 100 latu, 1000 latu vai citu. Jāņem vērā, ka, pērkot šos vērtspapīrus, minimālā summa ir 30 latu, bet maksimālā – 49 tūkstoši latu. Savukārt darījumu skaits nav ierobežots. Tas nozīmē, ka ir iespējams veikt vairākus darījumus, nopērkot obligācijas vēl lielākā apmērā. Veicot maksājumu interneta vietnē, sev vēlamās akcijas arī ir iegādātas. Kopumā tas viss izdarāms divu līdz trīs minūšu laikā.
– Cik populāras ir Latvijas valsts krājobligācijas? Cik aktīvi iedzīvotāji tās pērk?
Nupat apkopotie statistikas dati liecina, ka kopumā krājobligācijas jau ir iegādātas par summu, kas lielāka nekā 600 tūkstoši latu. Interesanta ir tendence, ka cilvēki vairāk izvēlas tieši garāka termiņa vērtspapīrus. Visvairāk naudas ieguldīts 10 gadu krājobligācijās, būtiska summa ir arī piecu gadu obligācijās. Ieguldījumi uz sešiem līdz divpadsmit mēnešiem tiek veikti mazāk. Tas saistīts faktu, ka bankas lielākoties nepiedāvā depozītus uz tik ilgu laiku kā pieci un desmit gadi. Protams, arī likmes piecu un desmit gadu krājobligācijām ir pievilcīgas, kas izskaidro, kāpēc iedzīvotāji vairāk izmanto tieši šādus termiņus.
– Var teikt, ka iedzīvotāji, pērkot desmit gadu obligācijas, uzticas valstij?
Es domāju, ka ir noteikta sabiedrības daļa, kas gatava uzticēties tikai valstij un varbūt izturas aizdomīgāk pret kādiem citiem ieguldījuma veidiem. Noteikti ir arī tāda sabiedrības daļa, kas līdz šim turējusi naudu, kā mēdz teikt, zeķē vai zem matrača, bet šobrīd tomēr izšķīrusies ieguldīt valsts obligācijās.
– Savu vērtspapīru publisko tirdzniecību veikusi arī viena no Latvijas valstij piederošajām kompānijām, proti, «Latvenergo». Kā vērtējat šo faktu?
Tas ir ārkārtīgi atzīstams un pozitīvs precedents. Latvijas valsts ekonomika aptuveni 20 gadu ir balstījusies uz banku finansējumu. Tā dēvētajos krīzes gados mēs redzējām, ka tas var būt riskanti. Tajā brīdī, kad komercbanku īstenotā kreditēšana samazinās, uzņēmumiem ir daudz grūtāk pieejami līdzekļi. Jebkuram uzņēmumam neatkarīgi no tā, kas ir īpašnieks – valsts vai privātais sektors –, tā ir iespēja diversificēt finansējuma piesaistes veidus. Mēs redzam, ka «Latvenergo» to veiksmīgi izmanto – šīs kompānijas emitētās obligācijas ir ļoti pieprasītas. Uzņēmumam, ja tā var teikt, ir iespējas definēt pašam savus noteikumus – uz cik garu termiņu piesaistīt finansējumu, kāda būs procentlikme, kāda būs atmaksas struktūra un tamlīdzīgas lietas. Protams, veicot pirmās emisijas, pirmos darījumus un piesaistot investīcijas salīdzinoši nelielos apmēros, uzņēmumam nākotnē būs iespējas to darīt arī par daudz lielākām summām, ja vien būs nepieciešamība piesaistīt līdzekļus. Bet «Latvenergo» šāda nepieciešamība droši vien būs, lai turpmāk attīstītu savu darbību. Tādējādi runa ir par gudru uzņēmuma vadības soli, un es domāju, ka daudzas citas kompānijas no tā varētu mācīties.
– Cik reāli ir sagaidīt, ka šādu soli varētu spert arī citi valsts uzņēmumi?
Vispirms jau jāsaprot, vai katram konkrētajam uzņēmumam ir vajadzīgi papildu finanšu līdzekļi. Es sagaidītu, ka uzņēmumi to izmantos. Turklāt runa varētu būt tieši par lielākajiem uzņēmumiem, kam ir vajadzīgi lieli aizņēmumi. Ja nepieciešami pieci vai desmit miljoni latu, salīdzinoši ērtāk to ir piesaistīt no jau iedibinātas kredītlīnijas kādā komercbankā. Savukārt, ja, piemēram, lielu infrastruktūras projektu realizēšanai nepieciešami desmiti vai pat simti miljoni latu, obligācijas ir īstais risinājums. ◆
