«Swedbank» galveno ekonomistu Mārtiņu Kazāku intervē Gaļina Kudrjavceva
– Bankas ziņo, ka Zemgalē un Jelgavā uzņēmēji nepiesaka eiro priekšpiegādes. Vai ir bažas, ka uzņēmēji nebūs pienācīgi sagatavojušies jaunas valūtas ieviešanai?
Vienmēr ir risks, ja atliek uz pēdējo momentu, jo pakalpojumu grib saņemt tajā brīdī, kad visi grib. Ja par to sāks domāt laikus, process noritēs mierīgāk un lēzenāk. Taču process notiek posmos – līdz šim galvenais uzdevums bija nodrošināt cenu uzrādīšanu abās valūtās, tagad tas padarīts un var ķerties pie nākamā posma. Uzņēmējam laika rāmis ir ļoti konkrēts un ierobežots, bet iedzīvotājiem tas ir izplūdis, tāpēc es iedzīvotājiem iesaku «neiespringt». Eiro atnāks, vienalga, ko jūs darīsiet. Labā ziņa – latus mainīs mūžīgi. Ja tos nesamainīsiet līdz decembra vai nākamā gada janvāra beigām, tas nenozīmē, ka jūsu lati būs pazuduši. Jebkurā brīdī Latvijas Bankā varēsiet tos samainīt. Vecāka gadagājuma cilvēkiem vai tiem, kas dzīvo laukos, kur nav banku filiāles vai pasta nodaļas, nav nepieciešams ņemt savus uzkrājumus, skriet kaut kur mainīt un pēc tam ņemt un nest visu atpakaļ. Te ir noziedzības risks, jo mūsu sabiedrībā ir arī negodīgi cilvēki. Ar 1. janvāri pasaules gals neiestājas – naudu varēs samainīt arī februārī un martā, nepievēršot lieku uzmanību. Ja jums ir «zārka nauda», neuztraucieties – jūsu mantinieki naudu atradīs un bēres noorganizēs. Valsts izdarījusi gandrīz visu, lai šis process varētu notikt, tagad lielākais darbs jāpadara uzņēmējiem.
– Mazie veikalnieki draud, ka vairākas nedēļas janvārī nestrādās, jo nav pārliecināti par savām iespējām nodrošināt līdzekļus, kas vajadzīgi, lai saņemtu eiro priekšpiegādi viena mēneša apgrozījuma nodrošināšanai.
Protams, mazajiem attiecībā pret viņu izmaksām tas process varētu būt dārgāks. Taču viss atkarīgs no katra uzņēmuma. Viņu galvenais risks pirmajās dienās būs, ja kādā lauku veikalā kāds atnāks ar lielu eiro summu un gribēs nopirkt kaut ko mazu un lētu, bet būs jāizdod eiro. Ja uzņēmums uzskata, ka viņam izdevīgāk divas nedēļas palaist visus atvaļinājumā – tā ir viņa izvēle. Taču viss atkarīgs no tā, kā uzvedīsies iedzīvotāji. Ja viņi «ķers kreņķi», pārpratumu būs vairāk.
– Iedzīvotāji kredītņēmēji uztraukušies arī par saviem parādiem un to procentu likmēm.
Ja jūsu kredīts ir latos, tas automātiski tiks konvertēts eiro. Noteikti izdevīgāk ir tiem, kuriem kredīts ir eiro, bet ienākumi latos, jo konvertējot nebūs jāzaudē. Bet likmes atkarīgas no produkta – kurā bankā ir kredīts, kādā valūtā, cik bieži mainās likmes. Bet tas viss ir ierakstīts līgumā – dažiem tās kāps, dažiem kritīs.
– Jauna valūta tiek minēta arī kā līdzeklis investoru piesaistei.
Eiro ieviešana noteikti samazinās dažus riskus. Piemēram, ja kāds investors iepriekš baidījās, ka lats var tikt devalvēts, vairs šāds risks nepastāvēs. Bet, protams, ir naivi cerēt, ka, ieviešot eiro, Latvijā iestāsies «vasara». Eiro ir būtisks, bet tikai viens no elementiem, kas mudina investorus. Vēl ir virkne citu nosacījumu – infrastruktūra, nodokļu politika, uzņēmējdarbības vide, darba tirgus efektivitāte, darbaspēka pieejamība. Eiro ir iespēja. Ja pratīsim šo iespēju izmantot, tad mums rezultāti būs krietni labāki nekā līdz šim.
– Kā redzat Jelgavu no uzņēmēja viedokļa?
Jelgava ir ļoti izdevīgā situācijā, to nosaka Rīgas tuvums. Iedzīvotāju ienākumi arī ir samērā augsti, kas arī saistīts ar mobilitāti – vietējie tiek uz darbu Rīgā, galvaspilsētā ražīgums ir augstāks un uzņēmēji var maksāt lielākas algas. Iedzīvotāji iegūst, bet daļēji iegūst arī uzņēmēji, jo, piemēram, ir infrastruktūra, lai tiktu līdz ostai. Ja jautāsim komersantiem, kāpēc viņi atrodas Jelgavā, liela daļa minēs tieši infrastruktūru un LLU, jo pilsētā līdz ar to ir daudz jaunu cilvēku. Protams, vietējam uzņēmumam Rīgas tuvums ir arī sīvāka konkurence par darbaspēku – ja galvaspilsētā var nopelnīt vairāk, jelgavnieks izvēlēsies Rīgu, tāpēc vietējiem jāceļ algas. Tāpat Rīga uzņēmējiem ir noieta tirgus.
– Jelgavā ir daudz īpašumu, kurus apsaimnieko «Swedbank» meitas uzņēmums «Ektornet». Kā vērtējat nekustamā īpašuma tirgu reģionos?
Situāciju ar «Ektornet» nekomentēšu, jo man nav tiešas saistības ar uzņēmumu. Taču, ja vērtējam pa reģioniem, ir ļoti liela atšķirība – Rīga un «ārrīga», rezidenti un nerezidenti. Rīgā situācija uzlabojas, arī cenas nedaudz aug. Bet visā pārējā Latvijā aktivitāte ir zema, un, jo tālāk no Rīgas, jo tā ir zemāka. Jelgava vēl ir samērā tuvu Rīgai. Kādam mājokļos ir jādzīvo, bet iedzīvotāju skaits pazeminās. Iedzīvotāju skaits audzis vien padsmit pagastos, viens no tiem ir Ozolnieki, bet tas ir Rīgas «guļamvagons». Arī pārējie, kur iedzīvotāju skaits palielinājies, atrodas ap Rīgu. «Burbuļa» laikā sabūvēts ļoti daudz, arī reģionos. Taču pašlaik, pirmkārt, iedzīvotājiem nav vajadzīgi mājokļi, otrkārt, cilvēki vēl aizvien ir piesardzīgi. Jā, bezdarbs samazinās un algas aug, iedzīvotāji tērē, bet viņi ir piesardzīgi, uzņemoties saistības. Paies vēl vairāki gadi, līdz piesardzība mazināsies. Pēc mājokļiem, kas ir ap ekonomiskās aktivitātes centriem, pieprasījums ar laiku radīsies, taču nomalēs, kur darbu atrast grūtāk, mājokļi nav vajadzīgi. Jautājums ir arī par kvalitāti, jo zināms, ka «burbuļa» laikā daudzi nami uzbūvēti nekvalitatīvi. Tāpēc mājokļu tirgus stagnē un kādu mirkli vēl stagnēs.
– Arī kredītiestādes ir piesardzīgas, lemjot par kredītu piešķiršanu.
Jā, protams, jo abas puses mācījušās no savām kļūdām, arī valsts. Bet aplami domāt, ka bankas negrib izsniegt kredītus, jo tas ir vienīgais veids, kā kaut ko nopelnīt. Taču kredītiestādes krietni rūpīgāk skatās uz spēju atmaksāt. Jāatceras gan, ka ekonomika ir cikliska un sliktas lietas atgriežas.
– Ozolnieki ir arī viens no ciematiem, kur ārzemnieki iegādājas īpašumus uzturēšanās atļaujas saņemšanai. Pašlaik par tām aktīvi diskutē politiķi. Vai, jūsuprāt, būtu jāmaina īpašuma maksas griesti?
Tas nav ekonomistu jautājums, drīzāk politiķu un sabiedrības integrācijas jautājums. Vai mēs saprotam, ko mēs no šiem cilvēkiem gribam? Citās valstīs šī cena ir krietni augstāka. Vai atļauju saņēmēji mainīs Latvijas nacionālo sastāvu? Pārskatāmā nākotnē – nē, jo pašlaik atļauju izsniegts maz, vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzi no viņiem Latvijā nedzīvo. Jā, nauda, ko iegūstam, ir samērā laba, jautājums, kur mēs to investējam. Tāpēc jādomā, cik esam atvērti citu valstu pārstāvjiem. Mēs redzam, ka algu līmenis aug, taču ražīgums – nē. Darbinieku trūkst, algas tiek celtas. Ja kā uzņēmums nevarat nodrošināt ražīgumu, sāksiet zaudēt konkurētspēju, ceļat algas un līdz ar to cenas, bet citi var saražot lētāk. Ko izdarīja igauņi? Atvēra darba tirgu lielākai imigrācijai. Būtu naivi domāt, ka Latvijā nekā tāda nebūs. Viens no ceļiem ir atvērt robežas darbaspēkam, jo jākāpina ražīgums, lai varētu celt algas. Ja nevarēs celt algas, pēc pāris gadiem atkal varēsim gaidīt jaunu emigrācijas vilni. Ja neveiksim reformas izglītībā, nodokļu politikā, infrastruktūrā, emigrācijas risks nekur nepazudīs.
– Šogad jāveido pirmais valsts budžets eiro. Taču tas ir arī priekšvēlēšanu budžets.
Ar to arī viss pateikts – tas ir priekšvēlēšanu budžets. Iepriekšējos gados budžetu «pieskatīja» arī Starptautiskais Valūtas fonds un Eiropas Komisija. Šis ir pirmais gads, kad budžetu veidojam paši. Bet tas ir arī priekšvēlēšanu budžets, kurā trūkst drosmes. Man kā ekonomistam ir priekšrocība skatīties no malas, un daudzos gadījumos esmu neizpratnē. Budžets nesakrīt ar valsts institūcijas ilgtermiņa mērķiem. Piemēram, attiecībā uz to, kāds ir nodokļu slogs. Ja prasītu iedzīvotājiem, kāds tas ir, lielākā daļa teiktu – augsts. Muļķības. Latvijā kopējais nodokļu slogs ir viens no zemākajiem Eiropā. Iekasētie nodokļi Latvijā ir 27 – 28 procenti no iekšzemes kopprodukta, Eiropā – vidēji 39 procenti. Mūsu problēma ir augsti darbaspēka nodokļi – to slogs strādājošiem ir krietni virs Eiropas līmeņa. Virzība uz darbaspēka nodokļu samazināšana ir daudzās Eiropas valstīs, arī mums tā nepieciešama. Bet, ja samazinām darbaspēka nodokli un citus neceļam, ieņēmumu valsts kasē būs mazāk. Līdz ar to – mazāk naudas arī vajadzībām. Un tad arī medicīnas pārstāji atkal teiks, ka viņu jomai tērējam krietni mazāk nekā vidēji Eiropā. Protams, jo mums tam nepietiek naudas. Tāpēc jautājums – ko mēs varam pacelt? Manuprāt, ātrākais un efektīvākais ir paaugstināt nekustamā īpašuma nodokli mājokļiem. Jo no tā nevar izvairīties. Piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokli godīgi maksā tikai valsts sektors un retais privātā sektora uzņēmums. Liela daļa privāto tādā vai šādā veidā no nodokļa izvairās. Tāpat mēs varam padarīt nodokļu sistēmu godīgāku un progresīvāku. Turīgākiem cilvēkiem par lielāku mājokli jāmaksā vairāk, tad nevajadzēs arī lauzt galvu ar progresīvu iedzīvotāju nodokli. Mums ir jāļauj vieglāk pelnīt, bet, kad tērējam, nodoklim jābūt lielākam.
– Vai ir iespēja, ka politiķi tuvākajos gados varētu pieņemt lēmumu par nodokļa celšanu?
Līdz 2016. gada, visticamāk, nē. Nākamajā gadā vēlēšanas, pēc tam vairs nepaspēs. 2015. gadā sāks domāt, ka ko tādu varētu darīt. Virzība uz to pusi būs. Mājokļa nodoklis augs, bet palielinājums no tā būs tik mazs, ka nepieļaus lielu amplitūdu darbaspēka nodokļa samazināšanai. ◆
