Tas notika visai sen. Bija augusta pēdējā diena, un es ceļoju mājup no Vaiņodes, kur plecu pie pleca ar diplomandu, pētniecības datus vākdami, vairākas dienas tikām mīdījušies pa bebru applūdinātiem meža gabaliem. Autobusu satiksmes nesaskaņotības dēļ Saldū nācās gaidīt krietnas stundas, tādēļ tikai pievakarē, pamazām tuvojoties Jelgavai, mans garastāvoklis vērtās arvien draņķīgāks. Tas nebija tādēļ, ka, likās, vairs nepaspēšu pietiekami labi sagatavoties pirmajai jaunā mācību gada lekcijai nākamajā rītā; nē, iemesls bija daudz prozaiskāks – man nešķīsti sāpēja zobs.
Šis, nelietis, sāka kustēties jau vasaras sākumā, taču es to neņēmu vērā – lai birst ārā, ja mutē uzturēties vairs nepatīk, ar atlikušajiem man barības sasmalcināšanai pilnīgi pietiks. Ārā šis nebira vis, taču, bradājot slapjām kājām vēsajos augusta rītos pa drūmajiem Vaiņodes mežiem, manā mutē bija sākušies kaut kādi dīvaini procesi, un zobs sāka sāpēt pēc velna.
Diplomanda mammīte vakaros mani cienāja ar medus tēju un naktīm piesolīja karstus apliekamos, no kā es gan bruņnieciski atteicos, taču nelīdzēja nekas. Stāvoklis likās visai drūms, un es sapratu, ka nešķīstā zoba dēļ emocionāli stāstīt studentiem par koku mērīšanu es nespēšu.
Manī nobrieda traģiskajai situācijai atbilstošs un laikam vienīgais pareizais lēmums: no zoba nāksies šķirties. Tādēļ arī, tikko nokļuvis Jelgavas autoostā, naski vien rikšoju uz poliklīniku. Kamēr atradu mani interesējošo kabinetu, pulksteņa rādītāji tuvojās pievakares sestajai stundai. Lakonisks uzraksts uz durvīm vēstīja: «Pieņemšana līdz plkst.17.» Ko man vajadzēja darīt, ja zobs sāka sāpēt vēl negantāk? Sekojot kādam gruzīna teicienam «Nekad netici tam, kas uzrakstīts», paraustīju durvju rokturi. Durvis atvērās.
Spodrajā kabinetā, kur līdzās galvenajai mēbelei – lielam un masīvam krēslam – uz maziem galdiņiem bija redzami spoži, man nepazīstami instrumenti, rosījās nosmulētā ķitelī ģērbusies paveca sieviete, kura, piedurknes atlocījusi, cītīgi veica uzkopšanas darbus. «Atvainojiet, biedrene (toreiz sievietes par dāmām vai kundzēm dēvēt vēl nedrīkstēja),» es bikli ierunājos, «man stipri sāp zobs, vajadzētu izraut.» «Bet dakterīša sen kopš aizgājusi,» biedrene man skaidroja. «Būs tikai rīt.» «Varbūt jūs varētu izlīdzēt,» es kautrīgi bildu. «Līdz rītam varu pat nenodzīvot…» «Ko tad es? Savu mūžu šitos štrumentus neesmu pat rokās turējusi,» viņa pretojās, tad, brīdi padomājusi, tomēr ieteicās: «Ja nu jūs pats izmeklētu tās īstās stangas… Redzējusi jau esmu, kā to lietu dara. Žēl jau man jūs, tāda smuka cilvēka…»
Jutu, ka lieta ņem pareizo virzību. Abi izraudzījāmies kādu daiktu, kas vienlaicīgi atgādināja gan plakanknaibles, gan pinceti; biedrene lika man atlaisties krēslā, aizvērt acis un bruņoties ar pacietību.
Drudžaini saķēris krēsla balstus, gaidīju, kas nu notiks. Pagāja pārdesmit sekundes. Svešais amatrīks taustījās pa manu muti, tad jutu īsu, skaudru sāpi, un tūdaļ atskanēja apkopējas priecīgais sauciens: «Gatavs ir!» Nedaudz asiņojošajā vietā iebāzu turpat atrastu vates piku, iedevu apkopējai rubli un, sirsnīgi pateicies, priecīgs soļoju mājup…
Es joprojām esmu trīsdesmit divu zobu īpašnieks, tikai tas viens, apkopējas izrautais, tagad guļ mazā kārbiņā rakstāmgalda atvilktnē. To savas dzīves nozīmīgos brīžos izvelku un kā dārgu talismanu iebāžu žaketes krūšu kabatā. ◆
