Greznais misiņa durvju kliņķis smagi un cienīgi vērās, atklājās plaša un grezna ieejas telpa, un ielokā gan pa labi, gan pa kreisi trepes veda ienācēju namā. Pie durvīm allaž sēdēja šveicars, kurš svinīgi sveicināja, pamanījās ievērot ik atnācēju, ja tas bija svešinieks, un viņa vārds tika ierakstīts žurnālā ar paskaidrojumu – kurp un pie kā nācējs dodas.Šveicara esībā strāvoja rīdziniecisks solīdums, allaž glītais pelēcīgais uzvalks, šlipse un gludinātais krekls bija septiņdesmito gadu modes rokrakstā, brilles ar bieziem ieslīpiem plastmasas rāmjiem, kas bija gandrīz vienīgais fasons, kāds optikas veikalā padomju vīriešiem tika piedāvāts, smagnējas un neinteresantas, bet pietiekami iespaidīgas, lai pret šveicaru man rastos respekts, kad, lai laikā ierastos darbā, rītos bieži vien attraucos pēdējā brīdī ar taksi no Rucavas ielas, kur īrēju istabiņu. Pirms 25 gadiem manā darba grāmatiņā bija rakstīts – režisore Latvijas PSR Komponistu savienībā. Lielais savienības pulkstenis, šķiet, sagaidot mani, tad nu svinīgi nodaudzināja – desmit no rīta, un Komponistu savienībā var sākties darbs. Un… visi darbinieki dodas dzert kafiju. Dzirnaviņas samaļ mazās pupiņas. Inteliģentās Benjamiņu mājas trešajā stāvā smaržo rīta kafijas tase, bet pie sarunu galda rit satraucošas sarunas – ir sācies «atkusnis», sācies «perestroikas» laiks, un Latvijas PSR Radošo savienību namā no radošajiem ļaudīm strāvo pārmaiņu vēsmas, drosme, pašorganizēšanās.Tā arī mani iesaista šajā brīdī, kad dzimst Tautas fronte. Pirmajā sapulcē muzikologs Arnolds Klotiņš mani aicina stenografēt, bet vēlāk, kad notiek gatavošanās Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresam, piekrītu būt Doma baznīcas koncerta režisore, jo ir atteikuši citi – jau pieredzējuši režisori. Tas toreiz nebija droši, bet es biju degsmes pilna. Ideja, veidojot scenāriju koncertam, bija iesaistīt arī Ojāra Vācieša dzejoli, kuru viņš, vēl dzīvs būdams, pilnībā bija ierakstījis skaņu lentē. Padomju cenzūras izgrieztās dzejas rindas ar vārdiem «sarkanbaltsarkans» aicinu lasīt aktieri Jāni Paukštello. Ar Ojāra Vācieša satraukto, aicinošo balsi sākas koncerts Doma baznīcā. Pirms dzejoļa translācijas kopā ar radio režisoru Jāzepu Kulbergu skaņu celiņā iemontējam vēju, kas arī koncerta brīdī jauno Tautas frontes pulku aizved Kurzemē, Dzejnieka balss zem simtgadīgajām velvēm, Dzejnieka balss tūkstošiem cilvēku sirdīs no radio aparātiem visā Latvijā: «Tā ir tautas sirdsapziņa,/Un tai mūžam tādai būt,/Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,/Pūt, vējiņi, pūt!»Bija atnācis laiks, kad Benjamiņu nama durvis stāvēja, plaši atvērtas, ļaudis jūrām nāca un kāpa pa trepēm uz trešo stāvu pie Sandras Kalnietes Mākslinieku savienībā. Ilgi glabātais kā oglīte pavardā – tautas pašnoteikšanās gars – bija modies. Nu Benjamiņu «Atpūta» un preses karalienes Benjamiņu kundzes nams bija atgūstamās Latvijas šūpuļa vieta, un brīvais gars pārgāja Sandras Kalnietes un Tautas frontes rokās. Jaundibinātā avīze «Atmoda» tika izlasīta līdz pēdējam burtam – tas viss kā lāpa sauca kopā un pulcēja tautu.Gars virmoja, nesa augstāk un augstāk ne tikai pa šīs ēkas stāviem, bet līdz ļaužu apziņai atnāca doma – mums ir cerība būt brīviem un atgūt savu valstisko pašnoteikšanos.Tas ir tāds laiks. Vīrs pie durvīm vairs nepilda tikai šveicara pienākumu, bet pacilāti aicina ļaudis namā, bieži viņš norauš asaras, noņemot brilles, un reiz viņš man stāsta: «Atceros, ka pirmajos padomju gados Aleksandrs Čaks nāca uz šo namu parunāties pēc dažas izdzertas glāzes, pakratīt sirdi. Čaka acenes aprasoja no baudītā dzēriena dvingas un asarām par zudušo brīvību Latvijas valstij, ko viņš pats strēlnieka laikos bija kaldinājis. «Miglā asaro logs, ko tur liegties nav vērts, tikai tevi es mīlējis esmu», Brīvība!»Un Brīvība pie mums atgriezās. Tā toreiz sāka ceļu arī Benjamiņu namā kāpnēs, kad ļaužu tūkstoši nāca pieteikties Tautas frontes rindās – pie pleca plecs. ◆
