Tās bija astoņdesmito gadu beigas, kad Jelgavā tradicionāli ieradās Kauņas un Tartu meža augstskolu mācībspēki, lai koleģiāli apspriestu jaunāko meža apsaimniekošanas noteikumos un ekskursijas veidā aplūkotu, kā tiek audzētas un koptas latviešu mežaudzes.
Tās bija septembra dienas: kļavu lapas jau rotāja dzeltenie un sārtie toņi, agros rītos pļavas klāja mīlīga rudens migliņa, un no bezmākoņu debesīm skanēja aizlidojošo gājputnu kliedzieni.
Mēs jau bijām aizvadījuši «teorētisko dienu» Meža fakultātē, vēl bija atlikusi meža ekskursija un atvadu vakars Lielauces pilī.
Bija izbrīnīta, ka es viņu nepazīstu
Lai par šo mežinieku starptautisko kontaktēšanos uzzinātu arī plašāka Latvijas publika, man bija uzdots palūgt ekskursijā piedalīties arī kādam atzītam žurnālistam. Es izlēmu, ka šim žurnālistam, loģiski, vajadzētu nākt no «Padomju Jaunatnes», piezvanīju redakcijai, un par to arī vienojāmies.
Ekskursijas dienas rītā Meža fakultātes trešajā stāvā sastapu nepazīstamu skuķīti. «Es esmu Elita Veidemane,» viņa iepazīstināja ar sevi un bija izbrīnīta, ka es viņu nepazīstu.
Devāmies uz autobusu un jauktajā latviešu – lietuviešu – igauņu sabiedrībā braucām pa mūsu meža objektiem – stāstījām kaimiņiem par mežu atjaunošanu izcirtumos un nemeža zemēs, par jaunaudžu kopšanu, rādījām, kā Latvijas apstākļos aug Kanādas un Ziemeļvalstu koku sugas.
Pārrunājām mūsu, ne mežu problēmas
Pusdienlaiks pienāca Bauskas kolhozā «Uzvara». Tur tolaik bija visai plašs vecās tehnikas muzejs, tur bija pasūtītas arī pusdienas un katram pasniedza putojošu alus kausu.
Man vecā tehnika neinteresēja, Elitai Veidemanei tāpat, tādēļ mēs, vēl vienu manu kolēģīti pievākuši, lapenē mazas upītes krastā apsēdāmies uzsmēķēt.
«Padziedāsim pēc kārtas dziesmas, kurās būtu pieminēts alus,» Veidemane ierosināja.
Mēs priekšlikumu atbalstījām, taču mūsu dziesmu pūrs bija visai sīks, tādēļ dziedāšana drīz vien beidzās.
Vēl bija palicis prāvs skaits demonstrējamo meža objektu, tādēļ Lielaucē nonācām tikai pievakarē. Galds bija klāts kā jau svētkos – šķindēja ēdamrīki, atskanēja pa tostam, taču lietuviešu – igauņu starpā rūga kaut kāds mums nezināms konflikts, kas izzuda tikai pusnaktī, brāļu tautu delegācijām aizbraucot.
Mēs ar kolēģi jau iepriekš, ar alu un uzkodām nobruņojušies un Elitu zem rociņas paķēruši, bijām apmetušies klusā un mierīgā stūrītī, kur pārrunājām mūsu, nevis ar mežu saistītas problēmas. Šī notikuma pārējās detaļas nav aprakstīšanas vērtas: nakts, rīts, atgriešanās Jelgavā, Elitas vadīšana uz vilcienu Cukurfabrikā.
Brokastīs Preses namā – siļķu rolmopši
Raksts «Padomju Jaunatnē» parādījās, fakultātes vadība ar to bija apmierināta, un es uzdrošinājos uzaicināt Elitu Veidemani uz Studentu dienas balli Jelgavā. Tad mēs vairs alus dziesmas nedziedājām, bet iedzērām labu vīnu un lustīgi padejojām. Viss beidzās ar to, ka Elita savukārt uzaicināja paviesoties viņas darba vietā Preses namā.
Lai nebūtu jāierodas tukšām rokām, uzrakstīju savas pārdomas par māksliniecisko pašdarbību universitātē, un kādā piektdienā vēru Elitas Veidemanes darba kabineta durvis. Mēs pabrokastojām ar siļķu rolmopšiem Preses nama kafejnīcā, šo to papļāpājām, un es Elitu aizvadīju atpakaļ līdz viņas darba vietai.
Bestsellerā nav atvēlēta ne rindiņa
Preses namā bija divi lifti. Vienu no tiem apņēmos izmantot, lai savlaicīgi pagūtu aizbraukt līdz dzelzceļa stacijai un vilcienam uz Jelgavu. Lifts šņākdams noveda mani dažus stāvus zemāk, pa ceļam uzņemdams vēl pāris dāmu no citām redakcijām, un tad – apstājās kaut kur starp stāviem.
Stāvējām trijatā, gaidījām kādu brīdi, taču nekas vairs nenotika. «Jāzvana dežurantam vai mehāniķim,» viena sieviete ieteicās. «Citādi vēl nokavēsim kinoseansu!»
Piezvanīju es, būdams džentlmenis. «Mehāniķis aizgājis pusdienās, būs pēc kādas stundas,» man atbildēja.
«Mums laikam nāksies nodzīvot līdz pirmdienai,» es sievietēm skaidroju. «Labi, ka jums tīkliņā ir maizes klaips, vismaz badā nenomirsim.»
Abu sieviešu emocijas grūti aprakstīt: kinoseanss nokavēts, maizi nāksies apēst utt.
Lifts iedūcās pēc minūtēm desmit. Nokļuvuši pirmajā stāvā, mēs pat neatvadījāmies.
Ar Elitu Veidemani kopš tās reizes vairs neesmu ticies, pat ne telefoniski sazinājies, tādēļ arī viņas bestsellerā «Vīrieši manā mūžā» man nav atvēlēta ne rindiņa. ◆
