Gandrīz pirms nedēļas braucu ar velosipēdu pa Rūpniecības ielu – netālu no pagrieziena un lielā tilta, pa to pusi, kur paralēli ir iedzeltenas dzīvojamās mājas. Braucu ar riteni, jo trotuārs ir pietiekami plats, bet gājēju maz. Pie šīm mājām tas nav sadalīts braucamajā un gājēju daļā, bet ar divriteņiem pārvietojas, jo – kur lai paliek? Tuvojoties veikalam «Kurši», ielas labajā pusē trotuārs jau paredzēts gan gājējiem, gan velosipēdistiem.
Pretim minētajām necilajām mājām tuvu Rūpniecības ielas trotuāram stāv trīs puišeļi – ap septiņus, deviņus gadus veci. Braucu lēni. Puikas nostājas rindā cits citam blakus miera stājā un šķelmīgi skatās man virsū. Esmu spiesta nokāpt no riteņa. Laipni jautāju, vai muita jāmaksā, gan piebilstot, ka man ne santīma – nekā nav. Puikas ne soli, stāv kā pielīmēti – maziņi, kājas kopā – un neļauj ar velosipēdu tikt garām. Ko nu? Jautāju šķelmīgajiem, kā sauc vārdā. Viens saka: «Nezinu.» Otrs: «Aizmirsu.» Trešais nu jau drošs, ka man nav ne pistoles, ne rācijas, bravūrīgi: «Kas tev par daļu!» Vairākas reizes pašķielēju pa kreisi un pamanu lielāku zēnu, vismaz trīs četrus gadus vecāku, stāvot kā policistu un nogaidoši vērojot – neiejaucoties. Nu sapratu, pēc te ož. Bet kā lai tiek garām ar velosipēdu? Tad redzu – tuvojas divi trīs vīrieši, teju, teju būs klāt. «Lielie nāk!» iesaucos. Un zēni pašķīrās kā izbiedētu zvirbuļu bars.
Braucot atpakaļ no sava dārziņa, man bija saujiņa vēlo sīko zemenīšu. Domāju, iedošu puikām, varbūt pusēduši skraida. Bet Rūpniecības iela kā izslaucīta – nav neviena. ◆
Vai muita jāmaksā?
00:00
22.10.2013
104