Skolotājs un amatnieks Jānis Aizups brīvo laiku velta koka rotaļlietu, pulksteņu un dizaina elementu izgatavošanai
«Amatniecība man sākās ar to, ka meklēju dažādas interesantas idejas, ko stundās un nodarbībās «Jundā» varētu izgatavot bērni,» stāsta Jelgavas 3. sākumskolas mājturības skolotājs Jānis Aizups, vērdams savas sīciņās darbnīcas durvis. Pagaidām viņam pietiek vien dažu kvadrātmetru, lai pēc darba un kņadas skolā varētu ļauties vaļaspriekam – koka rotaļlietu, pulksteņu, dizaina elementu un citu izstrādājumu izgatavošanai. Kā tas turpinās attīstīties un vai izdosies atrast cerētos «galus» noieta tirgum Eiropā, rādīs laiks.
Kļūdās pusmilimetra robežās
Jānis atklāj, ka padziļināta interese par koku viņam radusies vēlu un tīri nejauši – sākot studijas LLU Tehniskajā fakultātē. «Sākumā gribēju studēt vidi un ūdenssaimniecību, jo šajā jomā esmu ieguvis vidējo profesionālo izglītību. Taču izlēmu par labu mājturības un informātikas skolotāja kvalifikācijai. Manā ģimenē daudzi ir saistīti ar skolu – vecmāmiņa mācīja matemātiku, sieva Sanda ir skolotāja, arī viņas mamma un māsas darbojas izglītībā. Man ļoti patīk šī profesija. Lai gan maksā maz, tas nav šķērslis, lai tajā nepaliktu,» savu vietu dzīvē un nu arī Jelgavā atradis bijušais cēsnieks.
Jaunais skolotājs atceras, ka, pirms aptuveni sešiem gadiem sākot darba gaitas, viņa rīcībā bijis tikai viens rokas urbis. «Zināju, ka īpaši nespēju sacensties ar saviem pieredzējušajiem kolēģiem, bet varu pārsteigt ar jaunām idejām. Tās meklēju ļoti aktīvi, jo pašam šķiet interesanti. Ir tikai dažas lietas, ko bērni taisa katru gadu, lielākoties ikreiz piedāvāju viņiem ko jaunu,» stāsta Jānis Aizups, atklājot, ka skolā un pulciņā, bet īpaši bērnu un jauniešu centra «Junda» nodarbībās uzstādīta augsta latiņa, ko skolotājs cenšas noturēt. Tāpēc viss darba process sadalīts četros līmeņos. Līdz galam tiek vien paši labākie. «Esmu izaudzinājis vairākus skolēnus, kas pie manis mācījušies no 5. klases un tagad, taisot darbus, nepieļauj par pusmilimetru lielākas kļūdas,» gandarīts pedagogs. Jānis piebilst, ka kopumā audzēkņu attieksme pret viņa pasniegto priekšmetu ir pozitīva. Vienīgi žēl, ka to ļoti reti izvēlas meitenes.
«Būtu mana teikšana, katrā klasē ieliktu pa meitenei, jo viņu līmenis, pateicoties rūpībai un pacietībai, ir krietni virs vidējā. Sākumā nevarēju saprast, kā viņas var strādāt tik ilgi, bet beigās pabeigt darbu ātrāk un kvalitatīvāk par puišiem. Viņām ideja tāda – trīsreiz nomēra, griež, un ir taisni. Savukārt zēni «piemet», nogriež un tad tik vīlē,» novērojis Jānis Aizups.
Nebūs latu, taisīs eiro pulksteņus
Pacietību, rūpību, augstu meistarību un tieksmi pēc izcilības, ko pedagogs cenšas ieaudzināt savos skolēnos, var manīt arī paša amatnieka darbos. Lai šo nodarbošanos attīstītu, Jānis un Sanda reģistrējušies arī kā individuālā darba veicēji. «Smejamies, ka sieva ir direktore, bet es pirmais palīgstrādnieks. Nodarbojamies ar dažādām lietām, piemēram, sniedzam arī Ziemassvētku vecīša pakalpojumus. Sanda raksta scenārijus, tas viņai ļoti patīk un padodas. Sākumā viņa meklēja tirdziņus, kur pārdot manus izstrādājumus. Patlaban vairs to nevajag darīt – organizatori paši mūs atrod,» stāsta amatnieks, kurš savā darbnīcā cenšas pavadīt katru mīļu brīdi, ja Sanda aizņemta studijās vai citos darbos, bieži vien līdz pat pulksten vieniem naktī. «Tas man būtu liekākais sods, ja aizliegtu šeit nākt,» viņš atzīst.
«Tirgū sāku iziet ar trim tā saucamajiem latu pulksteņiem. Domāju – būs labi, ja mēnesī pārdošu divus, bet izdevās realizēt trīs četrus pulksteņus nedēļā,» priecājas Jānis, rādīdams oriģinālā koka laikrāža fotogrāfijas. Tā karkasā izveidotas iedobītes lata monētām. «Nebūs latu, taisīšu eiro domātus,» par gaidāmo valūtas maiņu nebēdā amatnieks. Viņš novērojis, ka pulksteņos lielākoties tiek ievietotas jubilejas monētas, kas reizē ir kā laba piemiņa aizejošajam latiņam.
Jo vairāk ražo, jo vairāk problēmu
Aptuveni gada laikā tapis 70 šādu laikrāžu, taču tirdziņos tos īsti vairs nevar iegadāties, jo 15 – 18 latu, cik maksā šāds pulkstenis, tirgus gājējiem ir par dārgu, sapratis Jānis Aizups. Tāpēc tur pircējiem lielākoties tiek piedāvātas koka rotaļlietas un dažādi dizaina elementi. «Esmu «maziņš» un līdz ar to varu atļauties taisīt šīs lietas – katra detaļa ir ar roku izgriezta. Tas ir mans pluss, jo ražot šos izstrādājumus rūpnieciski būtu ļoti sarežģīti un dārgi. Tāpēc arī man veicas gadatirdziņos,» savu nišu atradis amatnieks. Pagaidām viņam ar to pietiek. Jānis smej, ka rokas viņam tikai divas un arī sieva mājās jauna un skaista, tāpēc nav kur steigties. Protams, būtu labi, ja atrastos pastāvīgs klients, kurš konstanti ņemtu vienu vai otru produktu lielos apjomos, taču tas nav pašmērķis.
«Lai pelnītu, vajag ražot daudz, bet tad arī rodas daudz problēmu. Piemēram, vai zināt, kāpēc koka rotaļlietas netiek krāsotas? Lielākoties tāpēc, ka pastāv ļoti stingri noteikumi. Lai dabūtu sertifikātu, man jānokrāso mašīnīte, jāsūta komisijai un par to jāsamaksā vairāki simti latu. Turklāt sertifikāts būs tikai šim konkrētajam produktam,» neizpratnē jaunais amatnieks. Tomēr arī «bezkrāsainajiem» koka izstrādājumiem neesot ne vainas. Apstrādāti ar olīveļļu un bišu vasku, tie ir «dubultekoloģiski» un droši, pārliecināts rotaļlietu ražotājs.
Sadarbojas ar Mākslas akadēmijas dizaineriem
Lai arī jaunais amatnieks ražotni pagaidām neplāno paplašināt, tirgus gan varētu būt plašāks. Īpaši Eiropas virzienā, min Jānis, cerot atrast stabilu un ieinteresētu sadarbības partneri. Iespējams, līdzēt varētu arī dalība Zemgales Plānošanas reģiona īstenotajā projektā «Regio – Crafts», kura mērķis ir stiprināt amatniecības nozīmi ES. Projekta laikā norisa savdabīgs eksperiments, kad divas dienas Zemgales amatnieki strādāja kopā ar Latvijas Mākslas akadēmijas jaunajiem dizaineriem, lai censtos izveidot jaunu produktu vai padarīt interesantāku esošo piedāvājumu. «Ideja ir laba. Domāju – mums sanāks! Tomēr viena tikšanās reize, manuprāt, ir par maz, lai radītu labu dizainu. Esmu to sapratis, izgatavojot šos pulksteņus,» atzīst Jānis Aizups, būdams pārliecināts, ka viss ir viņa paša rokās. ◆
