Koncertprogrammā «Zeme» komponists Valts Pūce ķēries pie «godīga roka»
Pirms vairākiem gadiem ar projektu «Uguns» mūziķis Igo sāka četru dabas stihiju ciklu «Uguns. Zeme. Ūdens. Gaiss», kurā ar dzejas, mūzikas, kā arī vizuālās mākslas palīdzību un domubiedriem mūzikā veidoja savu mītisko stāstu par pasauli. Šogad Igo klausītājiem piedāvā otro šā cikla muzikālo projektu «Zeme», kas veidots ar paša dziedātāja radītu dzeju un Valta Pūces oriģinālmūziku. Rītvakar to varēs noskatīties Jelgavas kultūras namā, un tas bija viens no iemesliem, lai «Ziņas» aicinātu uz sarunu komponistu V.Pūci.
– «Uguns. Zeme. Ūdens. Gaiss» ir Igo lolots projekts. Pirmajam – «Uguns» – pirms diviem trim gadiem mūziku rakstīja Jānis Strazds. Kāpēc un kā notika jūsu iesaistīšanās šajā projektā, nu jau apcerot zemi, kas ir pasaules uzbūves pamatu pamats?
Domāju, jau pašā sākumā Igo, kurš ir ne tikai cikla idejas, bet arī visu tekstu autors, bija iecerējis katru daļu jeb pamatelementu uzticēt citam komponistam, lai gan labāk par to, protams, pajautāt pašam Igo. Turklāt projekts top ļoti izkliedēti, nav tā, ka gada laikā vai kādā citā konkrētā posmā tiek sarakstīta viena daļa, tai tūliņ seko nākamā un tā tālāk. Piemēram, «Zeme» atradās ieceres līmenī apmēram divarpus gadu.
Sadarbība ar Igo man bijusi arī agrāk, pirms tapa cikla pirmā daļa «Uguns». Kad sākām runāt par iespēju kopīgi strādāt pie «Zemes», uznāca krīze («Valstī, ne mums,» precizē komponists – aut.) un tika apsvērtas iespējas, vai un kā izdosies tik lielu projektu īstenot uz skatuves. Redzot, ka krīze tā arī nepāriet, mēs sapratām, ka ilgāk leiputriju vairs nav ko gaidīt un laiks ķerties pie darba.
Iecere ir ļoti saturīga, un Igo sacerētie vārdi ļoti izdevušies.
– Zinām jūsu «Gadalaiku dziesmas» ar Ineses Zanderes, Aivara Neibarta, Amandas Aizpurietes, arī Pētera Brūvera, kurš ir jūsu uzticamais sabiedrotais vēl no «Šveika» laikiem un pirms diviem gadiem atstāja šo pasauli, dzeju. Arī citiem muzikālajiem sacerējumiem izmantoti pat izcili teksti, nu kaut vai Annas Sakses «Pasakas par ziediem». Un te pēkšņi – Igo.
Jā, neesmu gan īpaši iedziļinājies pirmajā elementā – «Uguns» –, bet «Zemes» dziesmu vārdos var just jau nobrieduša dzejnieka roku. Saturīgi, poētiski un, kas man šoreiz bija svarīgi, – ļoti rosinoši. Man ļoti patīk labi teksti, tie liek ar lielāku atbildību attiekties arī pret savu lietu, komponēšanu. Arī rezultāts tad sanāk labāks.
Attiecībā uz Igo varu teikt, ka darbs turpinājās arī procesa laikā, jo es vienmēr no teksta mēģinu izspiest maksimālo, un šajā gadījumā, lai Igo neapvainojas, brīžiem mēģināju viņu ietekmēt. Un Igo manās vēlmēs tiešām ieklausījās. Tagad, kad viss ir gatavs, redzu, ka vismaz teksta ziņā sanācis labi.
– Un kā sanācis vispār? Jelgavā programmai būs trešais koncerts, «Zeme» jau pabijusi Dzintaros un Valmierā, tā ka savi iespaidi jau radušies.
Jā, un jau nākamajā dienā pēc Jelgavas būsim Liepājā, bet 8. novembrī paredzēts koncerts Rīgas Stradiņa universitātes aulā. Koncerta laikā gan atrodos uz skatuves, tā ka «skats no malas» izpaliek. Diemžēl, jo brīžiem tas ir ļoti noderīgi.
Uzvedumā liels svars ir mākslinieces Gitas Straustiņas videoprojekcijām, kurās teicēja lomā piedalās aktieris Juris Strenga, brīžiem kā tāds pasaku vīriņš, brīžiem kā kas daudz nozīmīgāks. Cikls «Zeme» sastāv no septiņiem numuriem, kur katrs atspoguļo savu šķautni, bet žanriski es tās kvalificētu kā balādes un pasakas. Kā komponists stilistiski es to varētu kvalificēt kā «godīgu roku».
– Uz skatuves pulcēti daudzi mūziķi.
No pirmā sastāva, kas spēlēja programmā «Uguns», palicis tikai uzticamais Igo pianists Juris Kristons. Bet pulcēti patiešām labi mūziķi, sākot ar lielisko ģitāristu Armandu Alksni. Pārsteigums daudziem varētu būt Dita Lūriņa-Egliena, jaunas krāsas ienes flautista Anda Klučnieka piedalīšanās. Bundzinieks Kaspars Kurdeko, basģitārists Reinis Ozoliņš. Pirmajā daļā kopā ar dziedātāju Ievu Kerēvicu atskaņosim skaņdarbus, kas veltīti zemes tēmai. Savukārt koncerta otrajā daļā, jau bez manis uz skatuves, skanēs skaņdarbi no Igo zelta repertuāra.
– Ja nedaudz atkāpjamies no konkrētā skaņdarba, tad «godīgajam rokam» sen neesat pievērsies. Dziesmas koriem, teātra izrādēm, kameransambļiem – dzirdēts daudz kas cits…
Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es ar diezgan lielu prieku piekritu šim projektam. Man roks tomēr sirdij ļoti tuvs. Tā ir mana jaunība, studiju gadi, un, ja paskatās dziļāk, tādu riktīgu roku es nemaz neesmu paguvis uzspēlēt. Vienkārši dzīve iegrozījusies citādi. Bija kameransamblis «Marana», Pūces etnogrāfiskais orķestris, koru un bērnu mūzika, kas tik viss vēl ne, bet īsts roks…
– Vai pašam kāds no žanriem mīļāks vai viss, kas ir laba mūzika, jums ir labs?
Noteikti laba ir laba mūzika. Es vispār nepiekrītu dalījumam nopietnajā un nenopietnajā mūzikā, tikai labajā un sliktajā. Viena laba populārā žanra dziesma ir vairāk vērta nekā «štruntīga» simfonija. To es varu teikt ar pilnu pārliecību, liekot roku uz sirds. Mana dzīves pieredze ļāvusi sastapt cilvēkus, kas ar gudrām sejas izteiksmēm taisa tā saucamo nopietno mūziku, un citi ar tikpat gudrām sejām izliekas, ka to ar lielu baudu klausās.
– Jūsu mūziku klausoties, gan vēl neesmu pieķēris izpildītājus vai klausītājus garlaikojamies, lai vai kādā žanrā tā nebūtu.
Atklāti sakot, pašam arī šķiet, ka šajā ziņā man ir paveicies, par ko esmu ļoti gandarīts. Vislabākais stimuls – ja tavi centieni izrādās kādam vajadzīgi.
– Lai par kādiem mūzikas žanriem mēs nerunātu, lasītāji diez vai sapratīs, ja es nebūšu izmantojis šo tikšanos, lai pajautātu klātienē jūsu viedokli par Latvijas himnu, kas pēdējā laikā tiek plaši un dažādi tiražēts.
Esmu stingri pārliecināts, ka mums ir jādomā par himnas maiņu. Un jo vairāk es par to domāju, jo stingrāka kļūst šī pārliecība. Man ir ļoti daudz argumentu, un vienā rakstā tos pat nevar izklāstīt, jo tad tas kļūtu kādam garlaicīgi. Pamatdoma ir tāda, ka mūsu tagadējā himna nes nepareizu kodu.
– Jūsuprāt, gļēvuma un pakļaušanās kodu?
Jā, bet tā vietā vajadzētu būt rīcības un izlēmības kodam. Es pat apšaubu, vai to var saukt par patriotisku dziesmu, kur nu vēl himnu. Es gribu aicināt cilvēkus vienkārši pie rīta kafijas divreiz lēnām noskaitīt pie sevis šo tekstu un padomāt – vai tas ir tas ziņojums, ko es gribētu šodien paust sev, saviem līdzcilvēkiem un pasaulei?
Blakus norādēm, ka mums ir dārga mūsu tēvija, trūkst vienas ļoti svarīgas sadaļas – ka es par šo tēviju esmu gatavs arī kaut ko darīt: vai nu sūri strādāt, vai aizstāvēt un nepieciešamības gadījumā pat galvu nolikt. Tādas sadaļas tur nav, ir tikai lūgšanās Visvarenajam, lai viņš man «atļauj laimē diet».
Kāpēc es par to visu sāku runāt? Tāpēc, ka uzskatu – mums pašiem tā laime jāveido un jānopelna.
– Kāds būtu risinājums?
Man ir absolūti skaidrs, kā to izdarīt. Daudzi šo dziesmu uzskata un arī dēvē par lūgšanu. Tā patiešām ir lūgšana, un patiesībā Latvijai himnas nemaz nav. Mēs esam paņēmuši vienu lūgšanu, kurai pašai par sevi, pateicoties Baumaņu Kārlim, nav nekādas vainas, un dziedam to, izlikdamies, ka dziedam himnu. Mums steidzami vajadzīga himna.
– Kas to himnu rakstīs? Vai Valts Pūce?
Ar lielāko prieku piedalīšos konkursā par valsts himnas sacerēšanu. Es pat uzskatu, ka tas ir mans pienākums. Tāpat kā pierunāt šajā konkursā piedalīties visus kolēģus, ko es augstu vērtēju un ceru no viņiem sagaidīt labu himnas variantu.
Domāju, tas ir pilnīgi reāli un ir tikai darīšanas jautājums. Himna jau nav nekas pārcilvēcisks, tā ir dziesma ar ļoti konkrētu uzdevumu.
– Kuru arī jāspēj nodziedāt.
Tieši tā, un vairumam cilvēku. Kad himnu dzied Valsts akadēmiskais koris ar armijas orķestri, tad jau viss ir kārtībā, bet, kad mēģina parasti cilvēki bez muzikālām dotībām, tāda īdēšana vien sanāk. Himna jādzied bez lielām pūlēm gan bērnudārzā, gan senioru namā.
– Tātad jārīko konkurss par jaunu himnu, nevis tagadējās vietā jāņem Paula «Manai Dzimtenei» vai Brauna «Daugava»?
Pilnīgi noteikti. Mainīt mainīšanas pēc nav vajadzīgs. Mums ir ļoti daudz varošu un talantīgu komponistu un dzejnieku.
– Ar tiem konkursiem, atceroties kaut vai Latvijas Nacionālo operu, mums gan nav tā labākā pieredze.
Jāvērtē tikai un vienīgi profesionāļiem, un tad es domāju, ka varēs iztikt bez KNAB iesaistīšanās. To nedrīkst uzticēt nevienai no jau esošām institūcijām. ◆
