Piektdien kultūras namā uzplauks Tautas gleznošanas studijas vadītājas Andas Kalniņas personālizstāde
«Ir tāds stereotips – ja mākslinieks ataino ziedus, tad jau viņš neko citu nemāk,» divas dienas pirms personālizstādes atklāšanas stāsta māksliniece Anda Kalniņa, it kā nojaušot «Ziņu» nemaz neizskanējušo jautājumu, kāpēc gleznu vidū tik daudz ziedu. «Tam negribu piekrist, jo es nemēģinu ne ziedu attēlot fotogrāfiski, ne to kaut kā izskaistināt, un tas nebūt nav tik vienkārši.»
– Personālizstāde nosaukta «Skats sevī…».
Glezniecība ir tā lieta, kur mākslinieks gribot negribot iet sevī, skatās sevī, rakņājas sevī, atverot slāni pēc slāņa.
– Vai tas nav mēģinājums uz brīdi atslēgties no ārpasaules, citiem cilvēkiem?
Man šķiet – gluži pretēji. Ikdienā mēs esam ļoti norobežojušies paši no sevis, un laiku pa laikam vērts iet dziļumā un izpētīt, kas tad īsti tādi esam. Kāpēc mēs šeit esam atnākuši un ko meklējam, kas mums katram ir nepieciešams, tīkams vai, gluži otrādi, – netīkams. Kas ir tieši mūsu vēlmes un alkas, jo pamatā dzīvojam pa apkārtējo pasauli, vairāk sadarbojamies ar to nekā katrs pats ar sevi. Jo mēs vairāk pazīsim un izpratīsim sevi, jo būsim atvērtāki apkārtējai pasaulei.
– «Skats sevī….» ir tava otrā personālizstāde. Vai daudz kas tavā glezniecībā mainījies?
Pirmā mana izstāde bija 2010. gadā. Noteikti gribas mainīt un pamēģināt ko jaunu. Instrumenti jau paši piedāvā savas iespējas, un, kad nostājies pie molberta un jauna audekla, tad sākas tas izziņas process – kas tad tur nu sanāks. Ja visu laiku strādā ar pierastiem paņēmieniem, tiešām pazūd tas meklēšanas process, vēlme iet uz priekšu. Gan filozofiskajā plāksnē, gan tehniskajā varēšanā. Tās ir divas lietas, kuras man pagaidām ir visai grūti savienot. Tiklīdz mēģini ko panākt vairāk tehniski, tieši krāsas klāšanas procesā, atkāpjas filozofiskā puse – un otrādi. Jāsaskaņo tas, ko tu vari pateikt un vēlies pateikt.
– Pastāsti kaut ko par sevi, jo bija tāds laiks, kad it kā pazudi no mākslas cienītāju redzesloka.
Esmu īsta jelgavniece ar saknēm kopš vecvecmāmiņas laikiem. Daudz zīmēju, jau mācoties toreizējā Jelgavas 1. vidusskolā, un pēc tās absolvēšanas aizbraucu uz Liepāju, kur iestājos Lietišķās mākslas vidusskolā.
– Kāpēc izvēle krita uz Liepāju, nevis Rīgu?
Tur nesen bija atklāta jauna – Pedagoģijas – nodaļa. Un mani šī joma interesēja. Arī vēlāk Latvijas Mākslas akadēmijā mācījos Pedagoģijas nodaļā. Faktiski man šādā ziņā palaimējās, jo tagad vizuālās mākslas varot apgūt arī Liepājas Universitātē, bet tajos laikos tādas izvēles nebija, un es pārcēlos uz Rīgu, kur «dabūju ostīt» Mākslas akadēmijas gaisu.
Jau paralēli studijām sāku strādāt Jelgavas Mākslas skolā. Pēc gadiem padsmit, kad piedzima pirmā meita, nācās mainīt prioritātes, tāpēc arī bija tāds klusuma periods, kad māksla manā dzīvē atvirzījās otrajā plānā. Epizodiski gan dažus darbiņus radīju, bet aktīvāk mākslai pievērsos ap 2009. gadu. Kad sāku vadīt kultūras nama gleznošanas studiju, arī pati vairāk gleznoju.
– Bija arī citas iespējas kā gleznošana?
Tā kā Mākslas akadēmijā beidzu Pedagoģijas nodaļu, tur apguvu visu mācību programmu, un ir zināma sapratne arī par grafiku, tēlniecību un citām mākslas nozarēm. Tādējādi guvu vispusīgākas zināšanas, bet gāja secen iespēja mācīties tieši kāda glezniecības lielmeistara klasē. Tomēr man vistuvākā, neapšaubāmi, ir glezniecība.
Pašus pamatus vēl Liepājā man mācīja Benita Bitāne. Viņa vispār radīja mīlestību pret krāsu, tā saucamo krāsas izpratni. Mākslas akadēmijā mums bija brīnišķīga glezniecības skolotāja Inta Celmiņa, šad tad mūs pamācīja arī viņas dzīvesbiedrs Edvards Grūbe. Vispār nevaru sūdzēties, ka nebūtu sastapusi gaišus un jaukus cilvēkus.
– Viņa gleznām gan, cik atceros no izstādes «Arsenālā», ir pavisam cita faktūra nekā tavējām.
Jā, Grūbem ir tāds biezs un sulīgs triepiens. Un izteikti vīrišķīgs, ko es kā sieviete nemaz nemēģinu atdarināt.
– Un ko tu kā sieviete vislabprātāk glezno? Izstādē redzam ļoti dažādus darbus
Jā, ir pat ainavas, ko īstenībā ne pārāk esmu iecienījusi. Vienkārši, kad esmu plenērā, nav iespējams kādu ainavu neuzgleznot. Tādos gadījumos gan parasti cenšos meklēt krāšņās puķu dobes. Ieslīgšana puķu skaistumā un to attēlojums gleznieciski rada ārkārtīgu brīvības izjūtu. Nav dziļi jādomā par tēmu, kas tas ir un kāpēc es to radu – vienkārši baudu šo skaisto procesu. Tas ir skaistums dubultā: krāsu skaistums un dzīvā zieda skaistums. Tā ir mirkļa burvības izbaudīšana.
– Tad jau to pašu var teikt par portretu?
Portretā jāuztausta attēlojamā cilvēka raksturs, jāuztausta viņam raksturīgā nianse, sejas panti, acu skatiens. Arī lai varētu atpazīt – jā, tas ir tieši tas cilvēks, nevis kāds vispārināts tipāžs. Man izstādē gan ir izfantazēti tēli, tur nav konkrēta cilvēka «apakšā».
– Konkrēti cilvēki gan ir tavi audzēkņi Tautas gleznošanas studijā. Kā nokļuvi šajā sabiedrībā?
Pirms gadiem četriem mani paaicināja talkā studijas vadītājs Ivars Klaperis. Viens otru labi pazinām vēl no kopīgā darba Jelgavas Mākslas skolā, un es piekritu. Neviens no mums nekļuva par otra priekšnieku, bet norunājām tā, ka viņš turpinās mācīt savus audzēkņus, bet pie manis nāks jaunie. Tas sanāca tā ļoti loģiski. Tagad jau ir tā, ka jaunpienācēji var izvēlēties – mācīties pie Ivara Klapera vai pie manis.
– Cik ilgi un kā notiek šī izvēle?
Tas neprasa ilgu laiku, var pamēģināt vienā nodarbībā, tad otrā, jo katram no mums ir mazliet cita pieeja. Gadās, ka kāds izvēli spiests izdarīt vienkārši laika dēļ: manas nodarbības ir pirmdienās un trešdienās, Ivara – otrdienās un ceturtdienās. Jelgavas kultūras nama otrajā stāvā no pulksten 18 apmēram trīs stundas.
Ir iespējas savus darbus parādīt – vakar atklājām Tautas gleznošanas studijas dalībnieku darbu izstādi. Manas personālizstādes oficiālā atklāšana būs piektdien pulksten 14.
– Cik tev kultūras namā ir gleznošanas studistu?
Tas ir ļoti mainīgs skaitlis. Kopā vairāk par divdesmit. Ir tādi, kas atnāk, padarbojas un pazūd. Tas būtu tikai saprotami, cilvēks nav atradis savu īsto vaļasprieku. Bet ir arī tādi, kas pēc īsāka vai garāka pārtraukuma sāk nākt atkal. Acīmredzot cilvēks sapratis, ka nevar no gleznošanas tikt vaļā. Piemēram, tāds puisis Kaspars – parādījās un pazuda, bet tagad atsācis nodarbības, bija arī Kuldīgas plenērā.
– Mēdzat izbraukt arī ārpus studijas?
Jā, katru vasaru. Manā vadībā bijuši divi plenēri Pāvilostā un divi Kuldīgā. Tā kā jau pa divām reizēm esam tur bijuši, jāmeklē jaunas vietas, lai būtu interesantāk. Arī plenērs ir izraušanās no ierastā.
Ja runā vispār par studiju, man ir liels prieks par cilvēkiem, kas bez ierastās dzīves grib darīt vēl kaut ko. Viņi ir pārkāpuši kāda standarta robežas un saņēmuši drosmi nodarboties ar vēl ko ārpus ikdienas. Ir mums Maija, kura agrāk mācījusies modes dizainu, tad kādus 15 gadus darījusi ko citu, bet tagad studijā ļoti cītīgi un mērķtiecīgi papildina savas iemaņas glezniecībā. Vecumi – visdažādākie. Studijā ir trīs piecpadsmitgadīgas meitenes, kuras gribētu vēlāk nopietni pievērsties mākslai, bet nodarbībām Mākslas skolā ir par vecu.
Mēs varbūt studistu darbus nevaram vērtēt pēc augstu māksliniecisku vērtību mērauklas, kaut gan gadās visādi. Sasniegums jau ir tas, ka cilvēks sāk saprast, kas ir māksla, kā jāskatās uz apkārtni, kura tagad kļuvusi krietni krāsaināka. Poētiski izsakoties – tas ir jauns, skaidrs avotiņš viņu dvēselei.
Tā kā studisti ir ļoti dažādi, negribas ne kādu pārāk saslavēt, ne noniecināt – nevienu prom nedzenam.
– Vai nodarbības ar studistiem netraucē pašas daiļradei?
Tas ir abpusējs process. Mācot viņus, es visu laiku atsvaidzinu kādas teorētiskas lietas un esmu kopā ar cilvēkiem, kuri ir ar mani uz viena viļņa. Domāju, ka mēs cits citu tikai bagātinām. ◆
