Kādreiz Latvijā bija tādi meteoroloģiskie apstākļi, ka nevajadzēja līdz Jāņiem tīstīties kažokā un līdz Ziemassvētkiem staigāt bez cepures. Vārdu sakot, bija gan īstas ziemas, gan vasaras.
Jelgavu gara un sniegiem bagāta ziema piemeklēja 1961. gadā, kad kupenas gar notīrītajām ielām autoostas apkaimē pacēlās krietna vīra augumā. Tolaik biju jau ceturtā kursa students un alku pavasara kā ikviena dzīva būtne, taču tas nāca lēni un negribīgi un ledus kušana Lielupē ievilkās līdz pat aprīļa pēdējai nedēļai. Bet tad sāka brēkt ķīvītes Pārlielupes pļavās, liepās gar Driksas malu vīteroja žubītes un strazdi, un, staigājot pa pilsētas nomales ieliņām, varēja dzirdēt, ka gaisā cīruļi plosās kā traki.
Pienāca kārtējā eksāmenu sesija, un, kad pirmais eksāmens bija nokārtots, jutu, ka kopmītnes četrās sienās kļuvis par šauru. Tam piekrita arī kursabiedri.
Mēs nopirkām šņabi, sēdāmies pirmajā pienākušajā pilsētas autobusā un palūdzām aizvest līdz tuvākajam mežam. Šī vieta izrādījās Langervalde. Izkļuvuši no autobusa, traucāmies prom no civilizācijas. Nepilnās desmit minūtēs ap mums bija vairs tikai bērzi un ievas, un krūkļi, un sausserži. Tas viss bija zaļš un ziedošs, un tajā visā vīteroja neskaitāmu putnu un putniņu koris. No dienā sasilušās augsnes cēlās tik skurba dvesma, ka arī mēs kļuvām gluži dulli.
Pamēģinājām iedzert. Šņabis bija silts un izcili negaršīgs; visus krājumus iekašājām zemē, lai vismaz atvēsinās.
Blenzām cits citā un zaļajā meža pasaulē, un tad viens no mums skaļi iebrēcās. Tas bija brēciens par pavasari un mūsu jaunību, un tas bija rūdzis, mutuļojis un lauzies uz āru visu garo un sniegaino ziemu. Pēc brīža brēcām jau visi. Tas laikam neizklausījās visai muzikāli, jo, ieņemot kārtējo elpu, dzirdējām, ka apkārtējo putnu dziesmas bija apklusušas. Bet varbūt mūsu brēcieni tomēr bija skaistāki par putnu dziesmām? Atkārtojām savus kaujas saucienus, līdz piekusa plaušas.
Tad mūsu skati noslīdēja līdz zemei. Tur vija vizbulītes, baltas un dzeltenas, un pavisam necilās zaļgandzeltenās puķītes – pakrēslītes, ko botāniķi nosaukuši skanīgā vārdā – Chrysosplenium alternifolium. Saplūcām lielus pušķus, tad apsēdāmies uz vēja nogāzta egles stumbra, skatījāmies cits citā – piekusuši un apreibuši no pavasara.
«Kā tad būs ar to šņabi?» kāds iejautājās.
«Lai sapūst tā velna dzira, tā mums šodien nav vajadzīga!» atteicu.
Tā arī izdarījām – savācām savus puķu pušķus un devāmies mājup.
Rudenī mūsu aprakto mantu atrast vairs neizdevās. Vai nu mežs bija kļuvis citāds, vai arī mēs precīzi neatcerējāmies šņabja apslēpšanas vietu. Tā tas Langervaldes mežā, domājams, glabājas vēl šodien. Varbūt ir vērts sameklēt, jo tas bija «Kristāldzidrais», kas maksāja 3,07 rubļus. ◆
