Tas, vai Latvijas svētku nedēļā pie krūts piespraudīsim sarkanbaltsarkanu lentīti, šogad būs atkarīgs vien no mums pašiem – lentītes nevienam klāt nenesīs un uz ielas nedāļās, kā tas Jelgavā bija iepriekšējos gados, ja vien to neapņemsies darīt kāds brīvprātīgais patriots.
Mazais jau ceturtdien mani tincināja: mammu, mums mājās ir sarkanbaltsarkana lentīte? Es arī gribu to piespraust un nēsāt – Latvijai tuvojas svētki, vienam puikam dārziņā tā jau ir. Lentītes meklēšana, gludināšana un iestīvināšana tovakar mājās bija vesels process, kura laikā pat «Simpsoni» mazajam pēkšņi nešķita primāri. Sarunas gaitā radās vēl neskaitāmi jautājumi un daudzi kāpēc. Man prātā iezibsnīja doma – cik daudz es savos bērnos ieaudzinu patriotismu un vai ar lentītes piespraušanu un sarunu vien būs gana?
Šodienas intervijā ar Ilgas un Modra Ziemeļu ģimeni skarts daudz patriotiskā. Šajā inteliģentajā ģimenē tas ir svēts. Sarunas laikā guvu vēl lielāku pārliecību, ka ne vienmēr patriotiskā audzināšana saistās ar auseklīša vai lentītes piespraušanu pie atloka. Modrim, runājot par Brīvības pieminekli, acīs riešas asaras. Ejot tam garām, Mildu viņš uzlūko dziļā cieņā un tās priekšā allaž noņem cepuri, tāpat kā to darījis bērnībā, turklāt neviena īpaši nemudināts. Mūsdienu bērni Rīgā bijuši skatīties kino, ieturējušies «makdonaldos» un «hesburgeros» vai neskaitāmas reizes vecākiem staigājuši līdzi pa lielveikaliem, bet cik daudzi aizvesti līdz Brīvības piemineklim?
Patriotisko audzināšanu var sākt ar Jelgavu. Nevajag daudz – pie Jāņa Čakstes pieminekļa nolikta aizdegta svecīte būs ne tikai prieks bērniem, bet lepnums arī sev. Sāksim ar sevi un saviem bērniem. Noteikti tam esmu nobriedusi – ja ne līdz Rīgai svētku nedēļā aizbraukt, tad līdz Čakstes piemineklim bērnus noteikti aizvedīšu un krēslā svecīti aizdegšu. ◆
