21. augustā Ikšķilē pulcējās represētie no visas Latvijas uz savu pirmo konferenci.
21. augustā Ikšķilē pulcējās represētie no visas Latvijas uz savu pirmo konferenci. Daugavas dolomīts ieskāva mūs no visām pusēm, kā saudzēdams, neļaujot pasaules lielceļu vējiem mūs izvējot to siltumu, kas mūsos vēl palicis. To siltumu, kuru nepārmāca čekas pagrabi, tālie un skarbie ziemeļi. Tur metāls lūza salā, bet izturēja neēdušais,
novājinātais un ieslodzītais.
Ak, vējš! Neizpūt siltumu, kas vēl dvēselēs palicis… Ko nepanāca ar svešu varu un nodevību, to tagad cenšas panākt mūsu valdošā elite. Taču nebūs tā. Vēl neesam miruši. Kamēr kaut viens represētais būs dzīvs, būsim kā dadzis jūsu sirdsapziņā. Mēs atklāti un neslēpdamies norādīsim uz jūsu kļūdām un nelikumībām.
Kāpēc tik skarbi vārdi? Tāpēc, ka pat šajā dienā jūs nebijāt kopā ar mums. Jums tuvāka bija «tingel-tangeļu» atklāšana. Jūs neieradāties uz to cilvēku saietu, kas cieta par Latviju jau tad, kad jūs vēl bikšelēs zem galda rāpojāt. Mūs arestēja, izsūtīja, spīdzināja un daudzus nokāva. Vai gan tāpēc, lai tagad mums iespļautu sejā? Lai atņemtu pēdējās kādreiz piešķirtās tiesības? Pat šādā – konferences – dienā jūs neparādījāt mums cieņu. Jūs bēgāt no leģionāriem un tagad ar Šķēli priekšgalā bēgat no visiem represētajiem. Bet no visas tautas jums neizbēgt!
Tas viss rāda, ka šajos ilgajos okupācijas gados jūsos ir ieaudzināts Pavļika Morozova sindroms.
Es nebiju Pavļiks un varu ar to lepoties. Esmu pateicīgs savam tēvam, kura mūžs aprāvās kaut kur Balhaša krastos. Viņš man mācīja būt nesalaužamam un mīlēt Latviju.
Mīlēt tos, kas jau Pirmajā pasaules karā par tēvzemi atdeva visdārgāko – dzīvību. Nespēju runāt vienu un darīt citu un nevēlos būt hameleons.
Lai mūs saldē pasaules lielceļu vēji, kas cietina sirdis un raupjas dara dvēseles. Kas neatzīst neko citu kā vien Mamona teļu. Mūs šis vējš nesalieks un nemainīs. Mēs nelieksimies. Mūs var tikai lauzt.
Sēdēja represētie savā konferencē Ikšķiles estrādē, un tukšu vietu tur nebija. Bijām tūkstoši. Klausījāmies priekšnesumus, ko sniedza gan mājinieki, gan Ventspils un Valmieras represēto kori. Bet, kad ieskanējās «Lai līgo lepna dziesma», cēlāmies kājās. Tā bija mūsu –Kārļa Ulmaņa – laika dziesma. Viņš padarīja Latviju par spēcīgu un plaukstošu valsti, ko nodevīgi 23. augustā iztirgoja lielvaras… Šā ļaunuma rēgs vēl klīst pa pasauli, un ir pat daži Saeimā, kas gribētu redzēt to atdzimstam.
Pasaulei jādara tam gals. Pārāk daudzām tautām tas bijis iznīcinošs. Ir pienācis laiks gūt gandarījumu.
