Man vienmēr ļoti paticis lasīt par bērniem un pusaudžiem, skolotājiem, par apkārtējo pasauli.
Man vienmēr ļoti paticis lasīt par bērniem un pusaudžiem, skolotājiem, par apkārtējo pasauli. Varbūt tāpēc mani saista Bellas Kaufmanes grāmata «Augšup pa lejupejošām kāpnēm», Astafjeva «Zādzība» – par bērnu problēmām. Tajās attēloti cilvēki ar skolotāja misijas apziņu. Varbūt tāds vecmodīgs ieskats, bet lasot redzu šos skolotājus – cik daudz bērniem tiek atdots! Domāju, ka maz ir to cilvēku, kas dzīvē to var, bet šajos «juku laikos», kad vecāki un bērni ir samulsuši, viņi ļoti būtu vajadzīgi. Protams, spējīgākie pieaugušie «peras» uz augšu, taču viņiem neatliek ne laika, ne spēka bērniem.
Cik daudzi vispār ir nolaiduši rokas! Tāpēc svarīgi, lai būtu cilvēks, kas bērnu «izvelk». Man pagastā arī ir tāds puisis. Ārkārtīgi vajadzētu cilvēku, kas būtu līdzās viņa problēmās, bet diemžēl tāda nav. Par skolotāju nu jau var teikt – kā maksā, tā strādā. Varbūt skolotāji apvainosies, bet vienu otru reizi gribas sacīt otrādi – kā strādā, tā maksā. Sevišķi savas misijas apziņa nepieciešama jaunāko klašu skolotājiem.
Ar sajūsmu lasu Hārperes Lī «Kas nogalina lakstīgalu», Trūmena Kapotes «Pļavas arfa», kur rādīti bērni – cik viņi atšķirīgi, cik savdabīgi uztver vidi. Iesaistīti lielo vidē, viņi to iepazīst un atšķirībā no pieaugušajiem izvērtē godīgi. Latviešu literatūrā tām līdzīga grāmata ir Vizmas Belševicas «Bille». Tajā caur bērna prizmu rādīts vesels laiks tautas dzīvē. Vai šodien mums nav tādu Biļļu? Ir bērni, kas dzīvo vēl sliktāk. Šķiet, ka viņiem nevienā laikā nav viegli.
Ar pieauguša cilvēka acīm lasu pedagoga Jāņa Grestes grāmatu «Kā dzeņa vēders». Tas ir viņa paša dzīves stāsts, kā viņš izveidojies par skolotāju. Viens no J.Grestes skolēniem bija mans skolotājs 2. ģimnāzijā – Alfrēds Oga. Žēl, ka tajā laikā mums tas neko neizteica, neinteresējāmies. Tagad saprotu, ka viņa kabineta iekārtā varēja redzēt – viņš ir sava skolotāja J.Grestes sekotājs.
Man lasot vienmēr patikušas divas lietas. Pirmkārt, pietāte pret visu apkārtējo, pret dzīvo un nedzīvo dabu. Otrkārt, veselīga attieksme pret notikumiem – humora pilna, ar ironiju un pašironiju. Ir divas tādas grāmatas, ko palasīt: A.Pelēča «Puisiska dvēsele» un Romēna Rolāna «Kolā Brinjons». Šķiet, pie tām pieder arī Ilze Indrānes «Zemesvēzi dzirdēt». Mūsdienās dzīve izšķaida cilvēkus uz visām pusēm – bērnus, vecākus, bet Donātā un Betā jūtu pamatīguma un nepārtrauktības apziņu. Rodas pat maza skaudība par tādu pamatīgumu. Mana paaudze, nerunājot nemaz jau par vecākiem cilvēkiem, ir ļoti apmulsusi, jo lielākā daļa no tās nav cīnītāji, kas var atsperties un saņemt to daļu, kas viņiem pienākas, atrast izeju jebkādā situācijā. Nenoliedzami savas negatīvas pēdas atstājusi pieredze, ka «man kaut kas pienākas, ka man kaut kas būs, maz, bet būs».
Reja Bredberija grāmatā «41o pēc Fārenheita» rādīts, cik tālu cilvēki «aizcivilizējušies», mehanizējušies. Piemēram, sadedzina pēdējās grāmatas, it kā bez tām varētu iztikt. Tātad no tām baidās, un pamatoti. Cilvēku, kurš jau ilgāku laiku dedzina grāmatas, kaut kas sāk urdīt, un viņš aizbēg no pilsētas. Kāds profesors norāda, kur viņš var satikt domubiedru, un tad viņi satiekas. Tie ir dažādi izglītoti vīri. Viņi iepazīstas nevis ar saviem kristītajiem vārdiem, bet ar grāmatu nosaukumiem. «Es esmu tā un tā grāmata, es esmu tā un tā nodaļa no Bībeles» utt. Laikam grāmatu nekas neiznīdēs, to lasīs vienmēr.
Tagad ar interesi pārlasu Andreja Upīša grāmatas «Zaļā zeme», «Zelts». Tur taču ir šodiena! Viss, kas notiek tagad, jau ir bijis. Mēs tikai tā domājam, ka vecajos laikos visi bija godīgi, nu nebija tā. Atceros, ka atmodas laikā lasīju dzejoļus, precīzu to notikumu atspoguļojumu. Kas tad bija autori? Vienā gadījumā – Vilis Plūdonis, otrā – Leons Paegle. Glabāju dzejoli, tas gan mūsdienās tapis, kurā izjūtu stipru ironiju – «Karogu izkāra krogā, tagad iet katru dienu viņam godu atdot.» Tā bija patiesībā, vienā otrā saietā balsis bija pastiprinātas ar kādu grādīgu dzērienu. Tas bija nožēlojami – patriotisms uz šņabja glāzes.
Neko jaunu jau cilvēks uz pasaules neizgudro…Freda Bodsvorda grāmatā «Svešinieks» ornitologs pētī Kanādas baltvaigu zosis. Viņš satiekas ar indiāņu meiteni, iemīlas, bet viņiem katram jāatgriežas savā pasaulē. Otra sižeta līnija rāda, ka kāds baltvaigu zostēviņš atpaliek no bara un iepazīst citas sugas zosi. Arī tur izveidojas pāris. Bet viņu daba sauc atpakaļ pie sava bara, tāpat kā zinātniekam sabiedrības iespaidā jālauž savas jūtas. Viņš saprot, ka daudzko nosaka vide, kurā dzīvojam. Diemžēl arī šajos laikos vide dominē pār to, ko mums nosaka daba. Esam spiesti pakļauties apkārtnes prasībām, un tā arī izdzīvojam.
