Latviešu oriģinālliteratūra, pasaules klasika, ceļojumu, izklaidējoša, kā arī kristīga literatūra, dzeja un mācību grāmatas. Šādu dāvinājumu no grāmatu apgāda «Jumava» vakar saņēmis Jelgavas cietums, kurā savas dienas vada daudzi rūdīti, tostarp uz mūžu notiesāti, noziedznieki.
Ieslodzījumu lietu pārvalde sit plaukstas priekā. «Grāmata ir svarīgs informācijas avots, kas var noteikt, kā veidosies brīvībā iznākušā cilvēka dzīve. Un kāpēc gan to nevar noteikt Jāņa Petera, Imanta Ziedoņa, Aleksandra Čaka un citu autoru darbi,» tālāk tikai par saturīga laika pavadīšanas veidu, kas cietumniekiem, lai «neaizietu pa pieskari», ir īpaši svarīgs faktors, raugās pārvaldes priekšniece Ilona Spura. Kas reiz paši nokļuvuši labas literatūras izraisītā atkarībā, kad ilgāks laiks bez grāmatas rada gluži vai fiziskas sāpes, tam noteikti piekritīs – rakstītais vārds ietekmē domu, kas tālāk var formēt lēmumus un rīcību. Tomēr, lai tas notiktu, «jāsakrīt zvaigznēm», bet domāju, ka cietumam daudzas no tām sen paskrējušas garām.
Ne velti literatūras eksperti saka – mīlestība uz grāmatu lielākoties dzimst bērnībā. Ģimenē, kur mamma, tētis vai vecvecāki mazajam ķiparam atklājuši pasauli, «kas visu izteic bez mēles». Iespējams, kādu tajā ievilinājis arī skolotājs, tajā pašā laikā atraudams saprašanas vāku visam latviešu valodas un literatūras mācību priekšmetam. Taču Ieslodzījumu pārvalde atzīst, ka daudziem Latvijas ieslodzītajiem ir samērā zems izglītības un intelekta līmenis un viņi uzauguši vidē, kur grāmatu lasīšana nav bijusi iecienīta nodarbošanās. Vai priekšā noliktais Ziedonis un Čaks to pēkšņi izmainīs?
Vai nebūtu efektīvāk grāmatu vietā uz cietumiem sūtīt aizrautīgus skolotājus un kultūras darbiniekus, kuri būtu ar mieru nokāpt no saviem brīžam pārāk augstajiem plauktiem, lai paņemtu ieslodzītos aiz rokas un ievestu literatūras pasaulē. Tad būtu pamats drošāk runāt par ieguvumu visai sabiedrībai, kas varēs mazāk baidīties par negaidītu tikšanos ar tipiņiem, kuriem ne jau Ziedoņa epifānijas prātā. ◆
