Novembrim ir sava krāsa, sava privilēģija citu mēnešu vidū, jo tas ir laiks, kad apliecinām savu piederību Latvijai.
Bet ir piedzīvoti pavisam neparasti un brīnuma vai mistikas klātbūtnes mirkļi, kad Latvija apliecina savu klātbūtni cilvēka dzīvē. Dzirdēts par stāstiem kaujas laukā, kā strēlnieku drošsirdība spējusi pagriezt vēstures ratu uz Brīvības ceļa. Par maz par to runāts, par maz ieklausīts varoņu dziesmās! Bet tās virmo Latvijas egregorā, tās uzplaiksnī ar brīvības cīnītāju mūžības klātbūtni ikdienas dzīvē – mums, šodien, te. Ko juta 11. novembra vakarā Lāčplēša piemineklis, kad lāpu gājiens ar jauno jelgavnieku Lāčplēša garā pukstošajām sirdīm stāvēja tā pakājē?
Arī es esmu piedzīvojusi brīdi, kas savienoja pagātni ar mirkli, kurš nojauca realitāti. Tā bija reize, kad kopā ar ģimeni gāju pāri Akmens tiltam Rīgā pirmajā vasarā, kad, dzīvojot jau Amerikā, ciemojos Jelgavā un rakstīju lugu «Reiz bija» – Daugavai pāri ejot, it kā vējš auroja, bet, ieklausoties dziļāk, auroja vīri, kā saukdami kaujā, balsis skanēja un tad izgaisa. Šo vīziju tad arī ieliku lugas finālā, kad no Daugavas dzelmes ceļas atmodinātie karavīri, tie, kas cīnījušies par Latvijas brīvību.
Tajā pašā vasarā kopā ar producenti Edīti Putniņu devāmies uz Karaļavotu pusi filmēt lugai kadrus par Ceļa māti, jo kādā citā reizē, braucot uz avotu pēc ūdens, biju redzējusi bezgala skaistu skatu – lauku ceļu, kam abās pusēs uzarts tīrums un kas it kā ievijas debesīs – tik latvisks! Lai cik mēs riņķojām pa tās apkārtnes ceļiem, latvisko, mūsu izrādei nepieciešamo ceļu vairs neredzējām, neatradām.
Vēl jāteic – ikreiz, kad pirms braukšanas prom no Latvijas dodos uz svētavotu pēc ūdens, daba zibeņo, pērkoņo, līst un no visām pusēm atspīd varavīksnes! Tie, kas bijuši kopā ar mani šajos braucienos, to apliecinās. Arī šīs vasaras brauciens bija pērkona svētīts.
Kamdēļ to rakstu? Droši vien arī jums, lasītāj, bijis brīdis dzīvē, kad ar jums runā pati Latvija. Kas zina, vai tas notiek negulētas nakts stundā, kad domās apciemo vectēvs vai vecāmāte, vai tā ir spilgta bērnības atmiņa – kā Jānim Jaunsubrabiņam «Baltajā grāmatā» Jāņu nakts rītā pati saule nāca pretim pa celiņu un mīļi Jāni uzrunāja, zaigodama trīs krāsās. Tādā vai kādā citā veidā parādās zīme, kas liecina par Latvijas ne kā vārda, bet dzīvu klātbūtni.
Bija ziedošs pavasaris 2010. gadā, un braucu uz Latvijas vēstniecību Vašingtonā sniegt meistarklasi «Pavasara rituāli: Latviešu kāzas un mīlestības avoti», biju sagatavojusies un satraukta. Lekcija un sarunas izdevās, un pēc tām izgāju ārā ieelpot svaigu gaisu. Visapkārt ziedēja slavenie sārtie Vašingtonas japāņu ķirši, iela tukša, jo sestdienās jau neviena pilsētas centrā nav. Te aiz muguras dzirdami soļi, nabadzīga vecenīte paiet man garām – saliekusies stumj tukšus alumīnija ratiņus. Tikai paspēju pamanīt, ka rokas, kas stumj ratus, ir cimdos. Tie ir adīti latviski, rakstaini dūraiņi. Mirklis, un vecīte jau nav vairs manāma, tikai pati apjēdzu, ka tie cimdi ir tieši tādi, kādus skatīju pirms pāris stundām vēstniecības goda zālē latviešu autora gleznā, kur bēgļu sieva Daugavmalā novembra saltumā tur satītu zīdaini, un viņai rokās ir adīti dūraiņi.
Latvija dzima bēgļu gados, dzima grūti – kā tas mazais zīdainis, ko sieva auklē. Nu Latvija ceļā uz simtgadi, bet tas ir tikai sākums, tikai turpinājums laikā, kas mums dots dzīvot un dzirdēt, un sajust Latviju, taču māte Latvija mums tur zvaigznes virs galvām – un tā ir mūžības, nemirstības un Dieva svētības zīme. Un, ja labi ieskatās, starp trim zvaigznēm pret debesīm ir siluets – ar rokām, kas paceltas un svētī, – tā to tēlnieks Kārlis Zāle atstāja mums, lai redzam arī neredzamo. ◆
