Dainis Lukmanis, pensijā aizejot, sola rakstīt memuārus par pasažieriem un viņu paradumiem
Viens no septiņiem jelgavniekiem, kuriem šogad valsts svētku laikā tiks pasniegts Jelgavas Domes apbalvojums «Goda raksts» ir Dainis Lukmanis. Viņš bijis uzticīgs vienai darbavietai – Jelgavas Autobusu parkam, kurā strādā jau 44 gadus. Apbalvojums viņam piešķirts par pašaizliedzīgu un priekšzīmīgu darbu. Pēc dažiem mēnešiem tuvāko radu un draugu lokā Dainis svinēs 70. dzimšanas dienu.
«Mūsu darbā svarīgi ir ne tikai smaidīt, bet arī plānu izpildīt,» nosaka Dainis. Viņš vairākkārt saņēmis savas darbavietas atzinību kā labākais mēneša autobusa vadītājs. Taču svarīgākais šoferu darbā ir un paliek spēja saprasties ar pasažieriem. Dainis citā profesijā sevi iedomāties nespēj.
Aizrauj no puiku dienām
Kas zina, varbūt no Daiņa būtu iznācis labs skolotājs vai ārsts, jo arī šajās profesijās būtiska nozīme ir cilvēciskajām īpašībām. «Varbūt, bet jaunībā biju slinks uz mācīšanos, man vairāk patika vispirms darīt un tikai tad mācīties no savām kļūdām, jo esmu praktiķis. Jūs man varat zelta kalnus solīt, bet, ja pats ar savu aci tos neredzēšu, – neticēšu,» savu būtību raksturo šoferis. Auto un tehnika viņu saistījusi jau no bērnības, bet pēckara puikam sapnis šķitis nesasniedzams.
«Esmu cēlies no vecas dzelzceļnieku dzimtas. Mans vecvectēvs 1868. gadā piedalījies dzelzceļa būvniecībā – no Sanktpēterburgas uz Rīgu un no Rīgas uz Berlīni vilkuši sliedes. Arī vectēvs bija dzelzceļnieks, tēvs – dzelzceļa stacijas dežurants. Sanāk, ka esmu dzimtas tradīciju lauzējs,» viņš iesmejas. Lai gan tehniskās lietas Dainim ir tuvas, vilcieni viņu nesaista, arī motocikli ne visai, ko nevar teikt par mašīnām un autobusiem.
Dainis uzaudzis Jelgavas apriņķa Penkules pagastā. «Mācījos 7. klasē, un uz pilsētu braucām ar vēl vecajiem koka «rafeļiem» (nelieliem RAF autobusiņiem). Motors tiem atradās salonā blakus šofera sēdvietai. Vēlāk arī laukos parādījās lielie 1956. gada LAZ autobusi. Arī gar mūsu ciemu maršrutā Rīga – Auce viens tāds kursēja. Mēs, puikas, skrējām uz ceļa skatīties uz to kā brīnumu. Bijām pārsteigti – kā motors var atrasties autobusa aizmugurē?! Kopā ar mammu devāmies uz Auci, lai izmēģinātu, kā ir tādā braukt. Autobusā pirmo reizi redzēju sfēriskos spoguļus – tie lauku puikām bija liels brīnums,» atceras Dainis.
Domas par auto stūrēšanu puisi nepameta, un viņš izlēma, ka pēc pamatskolas dosies uz netālo Apguldes Mehanizācijas skolu apgūt šofera profesiju. «Tolaik, lai iegūtu tiesības, bija daudz jāmācās, ne tā kā tagad – dažas stundas pakustina stūri, un jau ir šoferis. Toreiz arī par auto remontu vajadzēja daudz zināt. Cerējām, ka pēc skolas iegūsim autovadītāja apliecību, bet beigās iedeva vien traktorista tiesības. Nekas cits neatlika, kā mācīties vēl pusgadu,» stāsta Dainis un lepojas, ka martā apritējuši 50 gadu, kopš viņa kabatā ir autovadītāja apliecība.
Pēc skolas Daini iesauca dienestā un nosūtīja uz Tulu. Staltās stājas dēļ viņš novirzīts gaisa desantnieku pulkā. «Sākumā mums pat jautāja, kur vēlamies dienēt. Gribēju jūrniekos, jo tur formas bija smukas, bet mani atrunāja, jo ar savu 1,93 centimetru garo augumu zemūdenē ielocīties būtu grūti un dienests – par gadu ilgāks,» stāsta jelgavnieks. Dienesta gadus viņš atceras kā jaukus, piedzīvojumiem bagātus, ieguvis arī daudz vērtīgu draugu. «Armija cilvēkus tikai norūda, ne tā kā mūsu jauniešus, no kuriem vairums nezina, kas ir armija un darbs,» aizdomājas Dainis.
Milicija nevilka
Pārbraucot mājās, Dainim piedāvāts darbs transporta milicijā Jelgavā, bet viņš joprojām sapņoja stūrēt auto un no piedāvājuma atteicās. «Labi vien ir, ka paliku Penkulē, jo tieši tur satiku vissmukāko meiteni, un vēl šodien viņa ir mana sieva,» uzlūkojot zeltnesī mirdzošo gredzenu, nosaka Dainis.
Biruta bija izmācījusies par veterinārārsti un uz kolhozu nosūtīta praksē. Staltais no dienesta tikko pārnākušais jauneklis satricināja arī Birutas sirdi – abiem tā bijusi mīlestība no pirmā acu skata. Drīz vien jaunieši svinēja kāzas, bet 2017. gadā sagaidīs Zelta kāzas.
Sievastēvs abus aicinājis pārnākt dzīvot uz Jelgavu, kur viņš bija uzcēlis ģimenes māju, vietas tajā bija gana visiem. Pilsētā dzīve šķita vieglāka, arī nopelnīt varēja vairāk, un jaunā ģimene sāka baudīt pilsētas privilēģijas. Jelgavā pasaulē nākušas abas meitas – Iveta un Vineta.
Jelgavā dzīvoja vairāki Daiņa dienesta biedri, viens no viņiem strādāja par autobusa šoferi un mudināja draugu pievienoties kolektīvam. «Nopriecājos, jo sapratu, ka tas ir darbs man. Esmu sabiedrisks cilvēks, man netīk vientulība, tāpēc strādāt par tālbraucēju šoferi un viens braukt garus ceļa gabalus nevarētu,» secina Dainis.
Autobusu parkā daudzus gadus vadījis LAZ autobusu, kas viņam ir sevišķi mīļa marka. «Es pat negribēju no tā šķirties, motoru zināju līdz pēdējai skrūvītei. Kvalitātes ziņā gan tas bija švaks. Uz darbu ar šlipsi atnākt nevarēju, jo vakarā mājās gāju melnu muti. Tehnikas ziņā šodienu ar tiem laikiem salīdzināt nevar. Komforts un kvalitāte tagad ir daudz augstāka, lai gan man baudu sagādā braukšana ar jebkuru auto,» smaida autobusa vadītājs.
Prieks strādāt, ja pasaka paldies
Sarunas laikā Dainis, it kā pats neticēdams, vairākkārt noteic, ka pie autobusa stūres pavadīta puse mūža. Nevienu dienu viņam nav radusies doma pāriet strādāt citur vai mainīt profesiju. Laiks paskrējis vēja spārniem. Cilvēki gan mainījušies, daudz vairāk ir nervozu, neiecietīgu un «uzvilktu» pasažieru, aizdomājas šoferis, kurš ikvienā situācijā cenšas saglabāt mieru, būt iecietīgs un pieklājīgs. «Ja kāds uzbrūk, kaut ar rupjībām, atbildēt ar to pašu nevajag, jo tad kļūsti līdzīgs viņam un uzbrucējs sāks valdīt pār tevi. Labāk pateikt «lūdzu», «paldies» un neielaisties. Tāpat censties neaudzināt otru cilvēku, lai gan pasažieri mūs ļoti audzina,» nosaka Dainis.
Viens paldies atspēko desmit dusmīgu pasažieru, smaida šoferis. «Ir patīkami, ka cilvēks, kāpjot ārā, pateicas. Ko tur slēpt, man paldies saka bieži, tādēļ arī ir prieks strādāt,» viņš smejas. Dainis ir ļoti pozitīvs un atvērts – tas dzirdams viņa balsī, redzams acīs, viņa seju bieži rotā smaids, kas sarunas biedram gribot negribot uzlabo omu.
Cilvēkus Dainis pievelk kā magnēts, tādēļ ne viens vien pasažieris viņam uztic kādu sirdssāpi. Dzīvesstāstus klausīties gan viņam nav laika, bet, ja kādu pasažieri māc rūgtums, šoferītis cenšas viņu nomierināt, mudinot un nekreņķēties. «Pēdējā laikā īpaši vecāka gadagājuma cilvēki ir tādi uzvilkušies, un, ja viņiem kādu vārdu teiksi… Ja noteikumos norādīts, ka apliecība autobusā jāuzrāda kopā ar biļeti, tad tā arī jādara. Bet dažam tas ir tāds apvainojums! Es tā nespētu uzvesties kā viens otrs, kas met apliecību šoferim acīs un uzkliedz: skaties, akls esi? Šādās reizēs šoferim jāsavaldās un rūgtuma kamols jānorij. Tad iekāpj citi pasažieri, kas pasmaida, pasaka paldies, un sliktais aizmirstas,» stāsta Dainis.
Aizrādīja plikam pasažierim
Ir dienas, kad nelaipnie pasažieri no šofera «izsūc» ļoti daudz spēka. Dainis neslēpj, ka īpaši pēdējā laikā kļuvis grūtāk strādāt. Agrāk cilvēkiem bijusi lielāka pietāte. «Zinu gadījumu, kad padomju laikos kāds pasažieris, izkāpjot no autobusa, šoferim iespēra. Šoferis izlēca viņam pakaļ, noslānīja un izsauca miliciju. Vainīgo apsūdzēja par uzbrukumu ar nolūku atņemt kasi. Un pierādiet, ka tā nebija! Pasažieris vairākus gadus pavadīja cietumā. Arī mūsdienās dažs atļaujas šoferim uzspļaut vai sasist seju,» sašutis Dainis. Pret viņu kāds iereibis pasažieris reiz mēģinājis pacelt roku – par aizrādījumu nekāpt autobusā plikam. Ar kašķīgo braukt gribētāju galā tikusi policija. Noteikta maršruta, kurā laipno šoferīti varētu satikt, nav. Viņa ceļi ved gan uz laukiem, gan pa pilsētas ielām, gan Rīgas virzienā.
Labākais stresa noņēmējs Dainim ir mežs, kurā, kā pats smej, viņš pavada otru pusi savas dzīves. «Nav jau obligāti jāmedī, kas gan arī man patīk. Neizsakāmi skaisti ir mežā staigāt un vērot, kā tas elpo, kā putni dzied, lapas čab… Mežs ir mans dakteris – kad atbraucu no tā, jūtos kā no jauna piedzimis,» sajūtās dalās Dainis. ◆
