Staļģenieks Andris Ozoliņš-Ozols ir lepns starptautiskās sacensībās dzirdēt Latvijas himnu
Kamēr Latvijā šo nedēļas nogali pavadīsim valsts svētku gaidās, pulciņš Jelgavas novada Sporta centra cīkstoņu trenera Aivara Nagļa vadībā devušies uz Somiju, lai piedalītos starptautiskā turnīrā «Helsinki Open». «Tad tev šoreiz armijas parāde un salūts ies secen?» jautāju vienam no viņiem – Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona dižkareivim Andrim Ozoliņam-Ozolam, kas šajā pārstāvniecībā būs vienīgais pieaugušo vecuma vīrs un startēs līdz 91 kilograma svarā.
«Neies, neies – pirmdien jau būsim atpakaļ un ar draudzeni brauksim skatīties salūtu,» apstiprina Andris. Dienēdams Štāba bataljonā, viņš savulaik arī pats ir piedalījies parādē un stāvējis godasardzē pie Brīvības pieminekļa vai prezidenta pils, bet tagad dižkareivja pārziņā esot citi uzdevumi.
– Esi bijis divkārtējs Latvijas, arī Baltijas čempions un vairākkārtējs medaļnieks. Vai sportam varētu būt kāda saistība ar nonākšanu bruņotajos spēkos?
Cīņa ir mans pirmais un vienīgais sporta veids, ar ko sāku nodarboties Staļģenē kopš 11 gadu vecuma un nodarbošos, cik vien veselība ļaus. Saistība ar armiju? Droši vien ir, jo sports, it īpaši brīvā cīņa, dod fizisku rūdījumu, ko armijā var likt lietā. 2004. gadā, kas bija pēdējais obligātajam karadienestam, ierados pieteikties vietējā komisariātā, un tur teica: derīgs! Tā arī aizgāju. Gadu nodienēju, un patika. Sākumā biju Jūras spēkos uz kuģa, pēc tam pārgāju uz Štāba bataljona Godasardzes rotu.
– Stāvēt pie pieminekļa varētu būt diezgan grūti. Ne velti pārliekā karstumā vai aukstumā godasardzi atceļ.
Pie pils savā ziņā varbūt pat grūtāk, jo tur mazāk apkārtējās kustības. Ekstrēmākos laikapstākļos ir gadījies kādam nieres apsaldēt vai karstumā noģībt. Es laikam esmu izturīgāks – lauku rūdījums.
– Un patriotisms – varbūt tas arī palīdz? Ko tu domā un kā izjūti šajās dienās biežāk piesaukto jēdzienu?
Ar emocionālākajiem momentiem šajā ziņā man saistās Latvijas himnas atskaņošana, stāvot uz pjedestāla starptautiskās sacensībās. Pēdējo tādu brīdi izbaudīju septembrī pasaules čempionātā Koluha cīņas stilā Polijā, kur ieguvu pirmo vietu. Izjūti, ka arī citi cilvēki to redz un dzird, varbūt pat tādi, kas iepriekš nav zinājuši, kur tāda Latvija, bet nu par to ieinteresēsies. Dzimtās vietas patriotisms – to var izjust kaut vai ikgadējos Līgo dienas sporta svētkos, kad Staļģenē sabrauc draugi, radi un paziņas. Visās Latvijas un arī starptautiskās sacensībās ar prieku un lepnumu pārstāvu Jelgavas novadu, un vislielākā pateicība tā Sporta centram, kas mani atbalstījis cīkstoņa karjerā. Visbeidzot, darbs man arī tāds – ar armiju un patriotismu saistīts.
– Koluha stils – kas tāds? Šķiet, spēka sportistiem ir raksturīgi izdomāt ko jaunu, lai atkal varētu sacensties par kausiem un tituliem.
Ja cilvēki kaut ko spēj izdomāt, piesaistīt sportistus un sponsorus – kāpēc gan ne? Nupat studijās par cīņas sporta vēsturi lasīju par olimpiādes pirmsākumiem un grieķu-romiešu stilu. Vēlāk no tā izveidojās brīvā cīņa, kas ir mūsdienu olimpisko spēļu programmā. Koluha stils ir poļu cīkstoņa radīts, viņa vārdā nosaukts nu jau pasaulē pazīstams paņēmiens, kurā sportisti cīnās stājā uz ceļiem.
– Pieminēji studijas?
Jā, mācos Sporta pedagoģijas akadēmijā, būšu otrajā kursā.
– Un sportiskie mērķi – vai vari tos atklāt?
Par tālākajiem neizteikšos, esmu mazliet māņticīgs. Bet tuvākais – labi startēt Latvijas čempionātā februārī. Uz zeltu grūti cerēt, jo manā svarā ir olimpiādes dalībnieks Armands Zvirbulis. Bet savā ziņā tas ir arī pluss, jo treniņos Rīgā varu būt viņam sparingpartneris un daudz ko mācīties.
– Tad jau Helsinkos būs tāds «pārbaudes turnīrs».
Tā var teikt. Būšu tur pirmo reizi un zinu, ka gaidāmi spēcīgi pretinieki. Bet decembrī ar novada Sporta centra atbalstu piedalīšos treniņnometnē Igaunijā, kur būs gan mājinieki, ganVācijas, Krievijas cīkstoņi, viņu olimpisko čempionu Gacalovu ieskaitot. ◆
