Aust pelēcīgs trešdienas rīts, kad ārā vairs ne īsti tumšs, ne īsti arī gaišs. Nokaucot bremzēm, pārtraucot kreiso pagriezienu Pasta un Sudrabu Edžus ielas krustojumā, apstājas automašīna. No tās satraukta izkāpj sieviete, kas bijusi pie stūres. Steidzīgiem soļiem viņa dodas pie otras sievietes, kas ir ģērbusies tumšā asfalta krāsas mētelī un pieklibodama aizsteidzas pa Pasta ielu dzelzceļa stacijas virzienā. Tikko starp gājēju un automašīnu bija notikusi viegla sadursme, ko varbūt nolīdzināja steigā iedota naudas zīme vai vienkārši atvainošanās. Visticamāk, šā novembra rekordmelnajā policijas statistikā notikums netiks ieskaitīts. Taču pietrūka varbūt pavisam maz.
Satiksmes noteikumi nepārprotami prasa, lai transporta līdzekļu vadītāji regulējamā krustojumā, veicot kreiso pagriezienu, palaiž gājējus, kuri šķērso ielu. Tiesa, vienā otrā krustojumā pēc ielu rekonstrukcijas tā vairs nav. Proti, ja gājējs pie pārejas mīņājas un nav nospiedis luksofora pogu, tad braucējs kreiso pagriezienu var veikt droši, jo gājējam deg kustību aizliedzošais signāls. Droši vien nevar vilkt tiešas paralēles starp manis redzēto policijā nereģistrēto incidentu un faktu, ka ierastā braukšanas kārtība rekonstruētajos krustojumos ir mainījusies (šajā negadījumā lielāka loma bijusi tumsai, kas pēc pirmā sniega mazināsies). Tomēr, ikdienā vērojot un neskaitāmas reizes izmēģinot to, kāda kārtība ir radīta rekonstruētajā Raiņa un Lielajās ielā, mani neatstāj sajūta, ka inteliģentā regulēšanas sistēma darbojas, vairāk iztopot autobraucējiem, turīgākajai sabiedrības daļai.
Nevajadzētu palikt tā kā padomju laikos, kad neapmierinātība netika tālāk par pukošanos pie katla virtuvē. ◆
