Novembra migla, pelēko dienu dūmaka, sarkanbaltsarkanie akcenti un mūzika – tie ir pieturas punkti, kas varētu raksturot šo laiku. Nu jau vairākus gadus pēc kārtas novembra sākumā Rīgā noris pasaules mūzikas festivāls «Porta». Kaut kā nejauši pirms trīspadsmit gadiem nokļūstot vienā no pirmajiem festivāla koncertiem, redzēju un dzirdēju vienu no īpašajiem viesiem – somu, precīzāk, sāmu, «Wimmi». Ne velti viņa dziedāšanu mēdz dēvēt par maģisko vokālu, bet viņa grupas mūziku par šamanisku. Tad arī aizsākās atkarība dzirdēt un redzēt pēc iespējas īstāku un tīrāku mantu – labu pasaules tautu mūziku. Toreiz koncerta noslēgums ievilkās, un atceros, ka bija jālūdz draugiem Rīgā naktsmājas, jo visi uz Jelgavu ejošie transporta līdzekļi jau bija beiguši kursēt. Kopš tā laika sekoju līdzi festivāla viesu sarakstam, jo tas vienmēr paredz kādu brīnumu. Tāds brīnums kādā citā pasaules mūzikas koncertā bija neredzīgā ielu dziedātāja Dona Roza. Maza auguma portugāliete, kas a capella pieskandēja zāli ar portugāļu fado. Citu gadu spilgti un neaizmirstami bija pozitīvu emociju meistari grupa «OqueStrada», kur viena dāma un četri kungi klausītājus apžilbināja ar portugāļu temperamentīgajiem ritmiem un savu šarmu.
Pasaules mūzikas festivāls «Porta» ir vieta, kurā saplūst dažādas kultūras, pieredzes un ļoti dzīvi ar mūziku atklājas pasaules tautu kodi. Tā ir brīva atmosfēra un radoša vide, kurā nav noteikumu. Šogad starp trīs dzirdētām grupām nevarētu kādu nosaukt par brīnumu, bet brīnums notika tā vakara koncerta beigās. Mūsu pašu «Iļģu» muzicēšana rosināja uz iekšēju līdzsvaru, kā nekā veļu laiks. Tad nāca grupa no Izraelas «The Shuk», kas tulkojumā nozīmē «tirgus», un noslēgumā uz skatuves kāpa grupa no Sanktpēterburgas «Dobranotch». Kādi astoņi vīri ar vairākiem pūšamajiem instrumentiem, akordeonu, bungām un vijoli, aizrautīgi muzicējot, uzbūra jestru balagānu. Skanēja Balkānu ritmi un klezmermūzikas šarms, austrumu smeldze un vienlaicīgi trakulīgi ritmi. Ik pa laikam grupas vadonis, spēlējot vijoli, aicināja zālē stāvošos un kustošos tuvāk skatuvei. Tuvāk, tuvāk, bet tomēr starp vienu un otru kompāniju kaut kas vēl nebija «saslēdzies». Un tad, kad jau muzicēšana tuvojās noslēgumam, cits pēc cita mūziķi no skatuves nokāpa pūlī un saplūda ar to vienā kopīgā kustīgā un skanīgā masā. Tas bija brīnumaini, jo viss bija viens. Tas bija enerģētiski uzlādēts mirklis, kas nenotiek bieži, bet, ja notiek, tad paliek atmiņā uz ilgu laiku. ◆
