Lasītāju vēstules liek secināt, ka ceturtās varas problēma tik tiešām pastāv un diskusijā būtu laiks iesaistīties arī Domes deputātiem.
Lasītāju vēstules (K.Ozoliņa 20.07. «Ļoti cienījamā tautā sauktā «Pīlādžavīze!», G.Zariņas «Domes augošā apetīte 28.07. un V.Leimaņa «Skatīsimies tālāk par savu degungalu 10.08.) liek secināt, ka ceturtās varas problēma tik tiešām pastāv un diskusijā būtu laiks iesaistīties arī Domes deputātiem.
K.Ozoliņa vēstulei nepiekrītu par 90 procentiem, bet vienu gan nevar noliegt – arī es «izsaku dziļu nožēlu, ka mūsu pilsētā nav divu avīžu. Pašlaik Jelgavas iedzīvotājiem nav dota izvēles iespēja, nav konkurences» (citāta beigas un mans precizējums – Jelgavā, ja neskaita LLU «Plēsumu», iznāk trīs avīzes: «Zemgales Ziņas», «Novaja Gazeta» un «Kurjer Zemgale», diemžēl tikai viena no tām ir latviešu valodā).
Kas tad varētu radīt konkurenci «Zemgales Ziņām»? Pēc manām domām un vērojumiem, iespējami vismaz trīs reāli pretendenti. Pirmkārt, savu dienas avīzi varētu izdot pilsētas Dome. Dažas pazīmes liecina, ka deputāti un pašvaldības administrācija apsver šādu iespēju. Jautājums tikai – vai ir lietderīgi vairākus desmitus tūkstošu latu nodokļu maksātāju naudas ieguldīt avīzē, ja pilsētas budžetā katastrofāli trūkst līdzekļu. Turklāt mums jau ir bēdīga pieredze – no savas dzimšanas 1994. gada rudenī un līdz pat 1997. gada nogalei šīs pašas «Zemgales Ziņas» objektīvu un subjektīvu apstākļu dēļ faktiski bija «galma avīze» un vilka nožēlojamu eksistenci ar 2,8 tūkst. abonentu un 3,5 līdz 4 tūkst. tirāžu. Tikai tikušas vaļā no parāda Domei un iekļaujoties «Dienas» koncernā, «Ziņas» sāka pildīt ceturtās varas funkcijas, protams, bezkonkurences apstākļos.
Otrkārt, pilsētas un rajona uzņēmēji varētu izveidot SIA un sākt izdot konkurējošu laikrakstu ar visai miglainu perspektīvu pēc pāris gadiem gūt no šā biznesa peļņu. Bet viņiem vēl pavisam svaigas atmiņas par «Jelgavas Laikraksta» ātro galu…
Treškārt, reģionālās preses tirgū varētu sākt lauzties iekšā «Dienas» konkurenti. Kaut vai a/s «Preses nams». Taču šis visperspektīvākais variants iespējams ne ātrāk kā pēc diviem trim gadiem. Redzam, cik grūti mūsu pašu «Ziņām» iet ar Dobeles rajona preses tirgus iekarošanu.
Secinājums: latviski lasošajiem novadniekiem vismaz vēl gadu būs vien jāsamierinās ar bezalternatīvajām «Ziņām». Taču bieži vien velns nemaz nav tik melns, kā viņu mālē! Avīzes kvalitāte un lasītāju uzticība (arī neticība un pat naids) ne tik daudz atkarīga no konkurences preses tirgū, cik no redaktoru personības un viņu spējas savākt labu un godīgu žurnālistu komandu. Jelgavniekiem šai ziņā ir paveicies – vismaz 30 – 60 gadu vecajiem. Tādas personības kā Pēteris Karahons un Igors Movels savā laikā, t.i., «glavļita» totālās cenzūras apstākļos, prata runāt ar lasītājiem par viņus interesējošām tēmām, veiksmīgi izmantoja pilsētas un rajona varasvīru sāncensību un personīgās antipātijas. Un ar vietējo presi bija spiesti rēķināties visi – arī izpildkomitejas, rūpnīcu direktori, kolhozu priekšsēži un visvarenie «partkomi».
Sākoties «perestroikai» un atmodai, «Darba Uzvara» viena no pirmajām Latvijā ieguva neatkarību no partijas un izpildu komitejām, pārtapa par «Jelgavas Ziņotāju» un veiksmīgi izturēja konkurenci gan ar LNNK «Jelgavnieku», gan interfontes «Zemgales Balsi».
Kopš «nodempingota» «Zemgales Avīze», «Ziņas» soļo novada laikrakstu kolonnas priekšgalā un nav neviena politiskā grupējuma «kabatas avīze». Tas vien jau iepriecina, bet ir arī daži praktiski sasniegumi – ieguvumi pilsētas iedzīvotājiem, nevis pašai avīzei. Ar «Ziņām» un krieviski drukātās «Novaja Gazeta» palīdzību un aktīvu iejaukšanos sabiedrībai izdevās nepieļaut tā saucamo optimizāciju veselības aprūpes iestādēs Čāčus manierē. Protams, reorganizācija bija nepieciešama, tā pašlaik arī notiek, turklāt pietiekami straujos tempos. Otrs pozitīvs piemērs – bēdīgi slavenie divpakāpju siltumenerģijas tarifi. Ne bez «Ziņu» un «Novaja Gazeta» palīdzības iedzīvotāju aktīvākajai daļai, nevalstiskajām organizācijām un deputātiem (dažiem) izdevās iesaistīt pārbaudē valsts Energoapgādes regulēšanas padomes speciālistus, un 12. augustā Dome bija piespiesta labot savu 1998. gada 10. septembra kļūdu – patērētājs, izrādās, apšmaukts par «nieka» 19,29 procentiem.
Ceru, ka arī turpmāk «Ziņas» turēs roku uz lasītāju pulsa, bet daudzo žurnālista M.Pīlādža «fanu» un nedaudzo kaismīgo noliedzēju ierosinājumi mainīt avīzes nosaukumu gan laikam vēl ir pāragri. Arī es ar interesi lasu ikdienas komentāru un viedokļu lappusi, gaidu kārtējo nedēļas feļetonu. Šis neapšaubāmi ir labs «Ziņu» ieguvums – uzaicināts žurnālists no galvaspilsētas. Ar TV parauga «skatu no malas» viņš skaidrāk redz Jelgavas problēmas, nerespektē vietējo deputātu un administrācijas varasvīru «uzplečus», jo nav ar viņiem kopā «pudu sāls izēdis» vētrainajās astoņās vēlēšanu kampaņās, nav pēc tam litriem šampanieša (par uzvaru?) vai šņabja (eh, zaudējām!) izdzēris. Bet «Ziņās» jau nav viens Pīlādzis! Ne mazāk interesanti ar uzņēmēju veiksmēm un neveiksmēm, problēmām un to iespējamiem risinājumiem iepazīstina ekonomikas «apskatniece» analītiķe Anna Afanasjeva, svaigas domas ienes korespondente Andra Ozola, arvien interesantāk raksta reportiere Dace Diržine, optimisms un jaunības temperaments jūtams sporta, mūzikas un pusaudžu lappusēs, otro elpu ieguvuši redakcijas veterāni. Tā ka runas par pārlieko negatīvismu, ko it kā kultivējot pašreizējā redakcija, un rīdīšanu pret pašvaldību ir stipri vien pārspīlētas. Starp citu, pašu valdība – tie esam mēs paši.
