Putraimu desas luņķis jau galdā, tam līdzās arī baroklīša šņukurs, pabijis cepeškrāsnī, atliek vien iedegt svecītes un sēsties pie galda. Bet pie durvīm kāds neatlaidīgi zvana… Varbūt tas ņiprais vīriņš ar dāvanu maisu jau klāt? Kas tik viss nenotiek, gaidot un vadot svētkus! Un tu, cilvēks, tādos brīžos dažkārt nejaudā izvērtēt notikušā patieso būtību. Tikai ar laiku izkristalizējas reiz bijušā nozīmīgākās epizodes un kā spožas pērlītes atmiņā iegulst uz palikšanu.Atnācējs vēl nepagūst lāgā aizvērt durvis un bilst kādu vārdu, kā par savu esamību telpā atgādina tālrunis. Vienu roku sniedzu sveicienam, ar otru ķeru klausuli. Dzirdu satrauktu sievietes balsi, kas vai raudot stāsta par pēkšņi atgadījušos nelaimi: viņas vīram mute griežoties uz pakausi… Man esot pilna māja dažādu gudru grāmatu, lai nu palīdzot, ja iespējams. Tikai tagad gaiteņa puskrēslā pamanu – patiesi kaimiņam kreisais lūpu kaktiņš krietni pavirzījies uz auss pusi. Šis pat parunāt jēdzīgi nevar, tā ka pacienta iztaujāšanai tērēt laiku nav vērts. Redzu, kas par kriku. Jārīkojas ar skubu un profesionāli.Rīta kafija katliņā vēl aizķērusies. Pirms to pasniegšu, dzērienu izkāsīšu caur sietiņu, kurā tiks iemesti sūrie un saldie maltie pipari, šķipsniņa sāls un tikpat cukura, visam pa virsu – pelašķi, naža gals citronskābes, saberztu krustnagliņu un lāsīte galda etiķa… Pasniegšu šo brīnumlīdzekli visā nopietnībā un ar drošu pārliecību par spožu rezultātu! Sak, met tukšu, un viss būs savā vietā! Tev kā labam sābrim izlēju pēdējās drapes. Tagad tikai jāpasēž kādu laiku pilnīgā mierā.Pats aizgāju uz virtuvi salikt pa vietām izsvaidītos «preparātus» un satrauktu sirdi gaidīju rezultātu. Kad, pēc maniem ieskatiem, zāles jau bija «nosēdušās», pavēru savas «ķīmiskās laboratorijas» durvis un aiz brīnuma paliku mēms – mana pacienta vaigs jau bija atguvis gluži pieņemamas aprises. Rādu šim spoguli, bet vīrs vēl netic, tausta ar roku un nebeidz tencināt.Viss, par ko stāstīts, nav noticis nedz vakar, nedz aizvakar, bet krietni senāk. Šajā sakarībā arī neliela atkāpe. Savā laikā mans tēvs bija mantojis kādu senu medicīnisku grāmatu, kurai nosaukumu neatceros. Viņš bieži ielūkojās raibos cietos vākos iesietā izdevumā un īpašā burtnīcā kaut ko pierakstīja. Mūsu sētā palīdzību meklēja lauku ļaudis pat no tālām mājām. Redzēju, ar kādu pārliecību, cēlu nopietnību un dakterisku iejūtību tika pasniegti sagatavotie maisījumi, tā dēvētās šķidrās drapes. To receptūru galvenokārt veidoja dažādi brīvdabas augi, pašu dārzā kultivētais.Kas attiecas uz minēto kaimiņu, vispār lāga dvēseli, – viņam, zēnam, šad un tad paslīdēja ne viena kāja, bet abas: ar simts gramiem nepietika, taču divtik lielāka deva jau sita pa vaigu vārda tiešā nozīmē, ka līdz nepazīšanai izmainījās sejas panti. Svētku reizē radi bija sabraukuši tā savlaicīgāk, un, šķiet, tā pamazām vien… Nu un es, ja jau cilvēks ar lielu cerību devies pēc palīdzības, centos, kā pratu un kā mazotnē biju noskatījis no tēva. Atkārtot kaut ko tamlīdzīgu nudien vairs nav nācies. ◆
