Jaundzimušā bērna atvešana mājās parasti ģimenei ir liels notikums, kuram, kā smaidot saka Silvija Šēra no Zaļenieku pagasta Āboliņiem, ir vajadzīgs deviņu mēnešu sagatavošanās laiks.
Lielie bērni tālākos ceļos
Verot Āboliņu durvis, gaisā jaušama viegli saspringta uzmanība un miers, kāds mēdz būt tajās mājās, kur diendusu guļ jaundzimušais. Gabrielam jaunajā vietā pagājusi pirmā ar raudām vairākkārt pārtrauktā nakts. Šķiet, ir brīdis, kad visi var mierīgi atvilkt elpu. Sešgadīgā meita Marija Magdalēna saņēmusi mammas atļauju, klusi nogrieztā televizorā skatās multfilmu par Karlsonu, kurš dzīvo uz jumta. Savukārt Silvijai Šērai atrodas laiks aprunāties ar «Ziņām». Jāpiebilst, ka tēvs Rūdolfs Šērs, kura profesija ir celtnieks, darbdienās nav mājās, jo paliek savā darbavietā Rīgā. Tur arī ikdienā dzīvo un Kultūras vidusskolā mācās vecākais dēls septiņpadsmitgadīgais Kristofers. Āboliņos viņi atgriežas nedēļas nogalēs. Vecākā astoņpadsmit gadu sasniegusī meita Viktorija, kas Zaļenieku arodvidusskolā apguva restauratores amatu, tagad mācās vidusskolā Somijā, kur reizē kādai ģimenei palīdz aprūpēt bērnus.
Bez nosodījuma pret tiem, kuri pameta
Silvija spriež, ka Gabriels naktī raudājis, jo sāp slimībās daudz cietušais vēderiņš. Viņa atstāsta arī bērna dokumentos atklāto bēdu stāstu, kā Gabrielam klājies dzimtajās mājās. Tur zēns esot badināts, reiz saulē pārkarsēts. Novājinātās imunitātes dēļ, ko, ļoti iespējams, izraisījusi mātes smēķēšana grūtniecības laikā, mazulis saķēris bīstamu vīrusu. Pēc zīdaiņa attīstības parametriem Gabriels pašlaik atgādina piecus, nevis septiņus mēnešus vecu bērnu. Bāriņtiesā Silvijai stāstīts arī par to, ka zēna īstā māte, pat krīzes centra speciālistu mudināta, nav ņēmusi bērnu rokās un ka tēvs par dēlu uztraucies, vien jautājot, vai viņam, atsakoties no tēva tiesībām, nebūtu jāmaksā valstij alimenti. Taču Silvijas vārdos pret bērna bioloģiskajiem vecākiem nejūt nosodījumu un pārmetumus. Viņa pat pieļauj, ka pieņemtā bērna bioloģiskie vecāki beidzot varētu attapties un atbraukt uz Āboliņiem pie sava dēla, kā arī sākt par viņu rūpēties. Tomēr biedrībā «Zvannieku mājas», kas rosināja Šēru ģimeni pieņemt Gabrielu, šāda likteņa pagrieziena varbūtība tiek uzlūkota kā ļoti, ļoti maza.
Brālītis burtus mācīsies vēlāk
Gatavojoties bērnunama mazuļa pieņemšanai, ģimenē pirmā doma par brālīti bijusi Marijai Magdalēnai. Meitene pirmsskolas izglītības kursu (rēķināšanu līdz desmit, burtus un to kopā saukšanu) kā Rīgas Katoļu ģimnāzijas skolniece apgūst mājās. Diviem bērniem, kopā mācoties, varētu būt interesantāk. Pieņemt zīdainīti viņi nebija cerējuši.
Biedrība «Zvannieku mājas», kurā nonāca ziņa par slimnīcā sirgstošo un pamesto Gabrielu, uzrunājusi vairākas iespējamās aizbildņu ģimenes. Taču, uzzinot, ka mazulis ir melnīgsnējs čigānu bērns, vairāki tomēr atteikušies. Šēriem tādu aizspriedumu nav. «Man, tieši pretēji, tas ir izaicinājums!» saka Silvija.
Uz jautājumu, vai līdzšinējā pastarīte Marija Magdalēna nekļūs greizsirdīga uz Gabrielu, kam tagad gluži neviļus tiek vairāk uzmanības, Silvija teic – vismaz pirmajā diennaktī tāda rakstura iezīme meitā nav manīta. Meitenīte uztraukusies, ka mazulis bieži raud, un lūkojusi viņam palīdzēt. «Mums jau zināma pieredze, kā sadalīt uzmanību, ir no tā laika, kad mājās auga divi vecākie bērni,» saka māte.
Ukraiņi pateica priekšā
«Par bērniem, kas atrodas bērnunamos, es «cepos» jau sen. Savus laist pasaulē nav liela māksla, cita lieta – iedot kādam mājas,» Silvija smaidot klāsta savus uzskatus, kurus nopietni pieņēmusi arī viņas ģimene. Silvija uzsver, ka, dzīvojot laukos skaistā vietā pie meža, ir labas iespējas bērniem veselīgi augt un attīstīties. Kaimiņos arī ir ģimenes ar bērniem. Gabriela, kuram turklāt ir eņģeļa vārds, pieņemšanu Šēru ģimenē atbalsta arī viņu Jelgavas katoļu draudze un vecmāmiņa Anna Krasovska, kas sevi velta meitas ģimenes atbalstam. Pēdējo spēcīgo impulsu aizbildnības statusa kārtošanai Silvija guvusi pērnā gada nogalē biedrības «Latvija bez bāreņiem» rīkotajā konferencē, kur atbraukušie ukraiņu viesi stāstījuši par to, ka bērns, kurš dzīvo bērnunamā, jūtas kā otrās šķiras cilvēks, kas pasaulē nav īsti vajadzīgs. Toreiz viņa līdz sirds dziļumiem sapratusi, ka pirmkārt šiem bērniem ir vajadzīgi vecāki, viņas ģimene, nevis pretēji.
Izceļ lielāko dāvanu
Sākumā bāriņtiesā Šēriem piedāvāts kļūt par audžuģimeni, kas esot krietni izdevīgāk valsts un pašvaldības maksāto pabalstu dēļ. Taču tādā statusā pieņemto bērnu jebkurā brīdī var no ģimenes izņemt un nodot, piemēram, adopcijai citiem, nereti arī ārzemniekiem.
«Esmu cilvēks, kas pieķeras. Ja bērnu ņemu, tas būs līdz kapa malai,» saka Silvija. Ģimene plāno – tiklīdz Gabriels būs juridiski brīvs, viņu adoptēs kā savu bērnu un varbūt no bērnunama ģimenē pieņems vēl kādu. Tad tikai plašāk jāizbūvē Āboliņu mājas, kas pirms gadiem piecdesmit Abgunstes muižas apkārtnes iedzīvotājiem kalpoja kā veikals. Silvija atzīst, ka šis uzdevums gan nav viegls, jo, lai nopelnītu ģimenei iztiku, Rūdolfam daudz jāstrādā, būvējot citiem. Bāreņu pieņemšanu ģimenē viņi domā popularizēt sabiedrībā, jo, pēc Silvijas uzskata, nepavisam nav normāli, ka tāda aktuāla problēma netiek pienācīgi risināta.
Ziemassvētku vakarā visa ģimene, kā ierasts, būs kopā. Nedēļas nogalē no Somijas atbrauks arī Viktorija. Tādēļ Silvijai bija ļoti svarīgi, lai ātrāk veiktos dokumentu kārtošana un svētkos klāt būtu arī Gabriels. Pateicoties bāriņtiesas darbinieku pretimnākšanai, tas arī izdevies.
«Mēs kā kristieši nepiedalāmies tajā dāvanu bumā, kas dažkārt aizēno to lielāko dāvanu, ko Dievs devis cilvēcei, – Kristu,» saka Silvija. Viņa uzskata, ka Ziemassvētki galvenokārt ir pārdomu laiks, kad sakārtot sevi, pārdomāt, ko esi darījis aizejošajā gadā, izlīgt, ja esi kādu aizvainojis, paraudzīties apkārtnē, vai kāds, kam ir skumji un vientuļi, nav aizmirsts. Svētku vakarā viņi, kā vienmēr, brauks uz baznīcu. ◆
Ātrā palīdzība pamestiem bērniem
Linda Baļčūne, biedrības «Zvannieku mājas» bērnu tiesību speciāliste, aizbildnībā paņēmusi un vēlāk adoptējusi bērnu
◆ Savos ziņojumos mūsu valsts tiesībsargs ir uzsvēris, ka saskaņā ar starptautiskajiem bērnu tiesību standartiem maza bērna ievietošana aprūpes iestādēs ir uzskatāma par viņa tiesību pārkāpumu. Tādēļ maziem bērniem jābūt nodrošinātai aprūpei ģimeniskā vidē. Biedrība «Zvannieku mājas», uzzinot par mazo Gabrielu, uzskatīja par savu pienākumu meklēt bērnam aizbildni, kas varētu uzņemties gan aprūpi, gan juridisko pārstāvniecību.
Es uzrunāju Silviju ņemt Gabrielu aizbildnībā. Tā kā viņa jau iepriekš bija saņēmusi bāriņtiesas atzinumu, ka var kļūt par aizbildni, Gabriela pieņemšana notika ātri.
Latvijā sociālās aprūpes centros ir ap diviem tūkstošiem bērnu, no kuriem lielākā daļa tomēr nav juridiski brīvi. Tāds ir arī Gabriels, kura bioloģiskajai mātei un tēvam nav vēl pārtrauktas aizgādības tiesības. Jau Latvijas valsts sākuma gados Civillikumā noteiktā aizbildnība ir kā ātrā palīdzība šādiem pamestiem bērniem, kuri bieži vien bāriņtiesu, tiesu aizņemtības vai kādu citu sarežģījumu dēļ mēnešiem vai pat gadiem nevar kļūt juridiski brīvi un tikt adoptēti.
