Pinumu amata meistaru jelgavnieku Jāni Milču vectēvs bērnībā pamācījis – naudu varot katrā grāvī atrast
Trakajā dāvanu laikā veikali vai lūst no dāvanu piedāvājuma, bet sirds kāro pēc kaut kā īsta un latviska. Pīts groziņš pīrāgiem, elegants malkas grozs, pīts ķeblītis, kur atsēsties, lai sasietu kurpju auklas. Tikai mulsina lielveikalos nopērkamie krāsotie pinumi ar asumiem un notecējušas līmes strēmelēm. Pinumu amata meistars Juris Milčs, kuru vasarās var sastapt saimniekojam Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, atzīst, ka Latvijā cilvēki joprojām naudu ekonomē uz kvalitāti un estētiski baudāmām lietām. Jaunās paaudzes interese par pinēju arodu apsīkusi, jo tas ir «tikai un vienīgi sirds darbs, ar kuru lielu naudu nopelnīt nevar».
Pāris rubļu par grozu
Juris Milčs ir vīrs ar zelta rokām. Prot uzmeistarot visdažādākās lietas gan no koka, gan klūgām. Pirms 20 gadiem līdz ar Latvijas Amatniecības kameras atjaunošanu ieguvis meistara diplomu. Pirmo grozu nopinis septiņu gadu vecumā, bet pinumus pārdošanai izgatavo jau vairāk nekā 40 gadu. Jau viņam mācoties skolā, vectēvs smējis, ka naudu varot teju katrā grāvī atrast, tikai nedaudz jāpiepūlas, un ierādījis mazdēlam pirmās klūgu pīšanas prasmes. «Galvenais, ka ar pīšanu varēja kādu rubli nopelnīt. Pāris rubļu par grozu sanāca, un kabatas naudas man netrūka. Ar laiku tā lieta iepatikās, bez groziem iemācījos arī visu ko citu dabūt gatavu. Forši, ja pats vari kaut ko uztaisīt un arī citiem tas patīk,» neslēpj Juris.
Latvijā amatnieks plaši pazīstams kā zedeņu žogu meistars, izgatavo arī dažādus dārza interjera priekšmetus. No necilajiem kociņiem var uzmeistarot daudz skaistu lietu dārzam. «Tas viss ir slinkuma dēļ – lai sieva neliek dobes rakt,» viņš iesmejas. Modē joprojām esot zedeņu žogi, cilvēki tos pieprasa, jo apnikuši metāla režģi ap māju, skaidro meistars.
Žogiem izspraucas lapas
Jura ģimenes piemājas dārzā netrūkst viņa radītu brīnumu. Puķu dobes izveidotas pītos grozos un zemos klūgu nožogojumos. Vasarā izskatās īpaši grezni, jo žogi salapo. Ar mēbeļu un citu pinumu darbiem meistars katru gadu piedalās amatniecības gadatirgos Latvijā, Lietuvā un Skandināvijā. Juris ir vienīgais pinējs Latvijā, kas ieguvis Latvijas Amatniecības kameras kvalitātes eksperta sertifikātu.
«Nāciet, parādīšu, ar ko tā lieta sākas,» vedot uz dārzu, aicina Juris Milčs. Parasti groziņu pinēji klūgas griež grāvjos, pēcāk nes mājās un žāvē. Taču Jelgavas meistars rāda dobi, kurā pats sastādījis kārklus. No vairāk nekā 100 pieejamajām šķirnēm izmeklējis vienu vienīgo. «Grāvjos sen vairs neeju. Man pavasarī arī neviena drauga vairs nav, jo viņi zina, ka jābrauc kārklus tīrīt. Visiem uzreiz atrodas citi svarīgi darbi,» joko amatnieks. Zaļenieku pusē viņam jau četrus gadus pieder paprāva ar kārkliem apstādīta teritorija, bet savā dārzā viņš tikai eksperimentē. Liec, veido žogus, cērp un vēro, kā tie sazaro. Juris Milčs cilvēkiem vēlas piedāvāt arī tā saucamos dzīvos žogus. Pīti kārklu dzīvie žogi populāri ir Anglijā un citur Eiropā.
Pieprasītākie – malkas grozi
Sēžot uz pītiem beņķiem un dzerot tēju, gaidu, kad krēsls sāks spiest, bet nekā – sēdēšana ir ērta pat stundas garumā. Meistars skaidro, ka svarīgs ir pareizs atzveltnes izliekums. Vēl neesot gadījies atteikt pasūtījumu tādēļ, ka to nebūtu iespējams uzpīt. Bijušas arī kuriozas vēlmes. «Piezvana un pasūta metru reiz pusotra metra lielu krātiņu dzīvniekam. Jautāju, kādai lauvai tas domāts, bet, izrādās, saimniekam ir Siāmas šķirnes kaķis, kas mēdz mesties virsū cilvēkiem. Stārķa ligzdu lūdza uzpīt, bet, cik zinu, stārķis tajā uz palikšanu nav apmeties,» smaida pinējs un piebilst, ka līdztekus dažādu variantu groziem darinātas arī pūralādes, šūpuļkrēsli, bērnu ratiņi, šūpulīši, mēbeļu komplekti, dekoratīvas puķu kastes.
«Pašreiz vienīgais, ko var pārdot, ir malkas grozi, vairāk neko nepērk. Domāju, cilvēkiem nav naudas un arvien mazāk paliek to, kas novērtē skaistas lietas, nevis lētus Ķīnas pakaļdarinājumus. Un tas nav Latvijā vien. Nesen Helsinkos apmeklēju lielu amatniecības izstādi, kur gan no amatniekiem bija maza saujiņa, kas cilvēkiem bija jāatrod starp sporta automašīnām, dažādiem kulinārijas brīnumiem, mežizstrādes firmu piedāvājumiem, suņiem, kaķiem un govīm. Trīs dienu laikā pārdevu trīs darbus. Bija sajūta, ka atnākušie nesaprata, ko viņi īsti grib,» stāsta Juris. Līdzīgi esot Latvijā un Jelgavā. Meistars novērojis, ka amatnieku tirdziņi dažkārt pārvēršas par apģērbu un krāmu tirgu, tāpēc viņš pats tajos tikpat kā nepiedalās.
Lēti, bet bez kvalitātes
Juris Milčs pamatā izpilda individuālos pasūtījumus. Ziema ir neliels atelpas laiks, darba nav tik daudz. Agri pavasarī svarīgi nenokavēt laiku, kad ievācams materiāls. Kad mostas pumpuri un sulas «sāk staigāt», klūgas griezt jau ir par vēlu. Sagrieztās klūgas nomizo un liek žāvēt, tad sašķiro pēc garuma, diametra un var ķerties pie pīšanas. Arī ziemā kārkli ir griežami, taču tad klūgu apstrādes metode ir cita.
«Tikai neprasiet, cik daudz laika nepieciešams, lai uzpītu vienu grozu, tad es palieku dusmīgs. Kad par darbu prasu 15 latu, cilvēki iepleš acis. Bet visa materiāla sagatavošana, pīšana ir ļoti liels darbs. Man lielākā daļa draugu jautā: tev vēl nav apriebies? Esmu mēģinājis darīt visu ko. Pabeidzu 17. arodvidusskolu kā stilizēto mēbeļu galdnieks. Trīs vasaras nostrādāju Norvēģijā, bet sapratu, ka tas viss nav domāts man. Gribu mājās darīt to, kas vislabāk patīk, – pīt,» atzīst amatnieks.
Sava sāpe meistaram ir arī par lētajiem, lielveikalos nopērkamajiem pakaļdarinājumiem. «Tas arī ir roku darbs, bet gandrīz visi lētie pinumi taisīti no klūgu sloksnēm, kuru kvalitāte ir zem katras kritikas. No viena žagara iespējams iegūt trīs sloksnes, es tādas izmantoju tikai rokturu apdarei, bet viņi pin grozus. Esmu pārliecināts, ka Latvijas meistaru darbus pirktu, jo cilvēkiem pinumi patīk, bet lielveikali stājas ceļā ar lēto piedāvājumu, kas ir vienkārši ārprāts. Kāpēc veļas kastē drēbe ieklāta? Tāpēc, ka zem tās ir asumi un atzari. Redzams, ka strādniekiem kāds ar pletni klāt stāvējis un mudinājis: ātrāk, ātrāk! Grozi no sloksnēm sapīti, ar PVA līmi sastiprināti, ar krāsu nokrāsoti, kopā kaut cik turas. Manos grozos bez paladziņa var mazu bērnu guldīt, viss darbs veidots kā no vienas stīgas,» salīdzina Juris.
Sapnis joprojām virmo
Vieta, kur mākslinieku darbi patiesi tiek novērtēti un godā celti, ir brīvdabas muzejs. Jurim saimniekošanai piešķirta atsevišķa sēta, un vasarās viņš tur sastopams gandrīz kā muzeja eksponāts – iegrimis pīšanā un apmācot zinātkāros apmeklētājus.
Meistars reiz sapņojis par līdzīgas amatnieku sētas un darbnīcas izveidi Jelgavā, savas mājas pagalmā. Tā būtu bijusi unikāla vieta, uz kurieni doties tūristiem un pilsētas viesiem. Palīdzēt tās tapšanā sākotnēji solījusi arī Jelgavas pašvaldība, bet palika tikai pie solījumiem. Arī Jelgavas kultūras nama organizētajās amatu dienās Juris Milčs savu vietu neredz. Viņaprāt, esot pārāk komercializēts un neamatniecisks pasākums, kurā vieta jādala ar kartupeļu čipsu un apakšveļas tirgotājiem. Ja ne citādi atbalstīt, tad vismaz goda plāksni pie amatnieka mājas pilsēta solījusi uzstādīt jau pavasarī, tikai žēl, ka ar to nepietiek idejas attīstībai, smaida Juris.
Par saviem pinumiem mākslinieks runā ar lielu pietāti. Tas ir smalks roku darbs, kas nežēlo arī meistara veselību. Rokas nogurstot ļoti, plecu un pirkstu muskuļi savilkti, tāpēc reizi nedēļā obligāts ir masiera apmeklējums. Juris ir pārliecinājies, ka pītas mēbeles piestāv jebkuram interjeram, taču jo telpa ir gaišāka, jo labāk pinums izcelsies. ◆
