Sākums 29. janvāra
un 5. februāra numurā
Miegs ir spirdzinošs. Kad uztraušos kājās, Ilze jau saposusies tautastērpā un steidzina mani.
Gandrīz radi
Melburnas latviešu nams ir ārkārtīgi skaists un lieliski iekārtots. Un kas ļaužu sarodas! Viņi nāk un nāk. Ilze sapazīstina ar kordiriģentu Viktoru Bendrupu, šo Austrālijas latviešu kultūrā leģendāro personību, par kuru lasīts. Viņš taču arī ir jelgavnieks! Viņa tēvs bija kurlmēmo skolas direktors, ļoti redzama persona Jelgavas sabiedriskajā dzīvē. Bet, kad uzzinu, ka viņš ir līvbērznieks, gandrīz vai šķiet, ka esam radi.
Vēl priecīgāka ir tikšanās ar Ojāru Bensonu, bijušo Melburnas operešu ansambļa solistu. Cik daudzas neaizmirstamas un krāšņas stundas pavadītas ar viņu un Vairu un Edgaru Mūrniekiem Rīgā! Tas bijis tik sen, ka nemaz nav taisnība. Laiks ir paņēmis sev līdzi Vairu un Edgaru un lielisko ansambli, kura ieskaņojumus viņi atveda sev līdzi, un tos ar baudu klausījāmies.
Sajūsmas asaras sariešas acīs, vērojot plašo skolas saimi un tās uzstāšanos. Ar patiku noskatos laikam Ilzes pirmo režijas darbu «Atmiņas par 18. novembri – dažādos laikos un vietās» aktieru lasījumā. Laba dikcija un valoda – patīkami dzirdēt to.
Bet tad jau laiks ir aizsteidzies, īsu brīdi paciemojamies pie Edītes un Māra Kučeriem viņu gleznām bagātajā mājā. Varu tuvāk apskatīt Austrālijas latviešu glezniecību, kas man kaut cik zināma no samērā retajām reprodukcijām. Tās nevar aizstāt «dzīvas» bildes. Kārļa Trumpja oriģinālus nekad neesmu redzējis. Laba glezniecība vienmēr ir sirdij tuva.
Skrējiens pa Melburnu
Palicis tikai nedaudz stundu, lai iepazītos ar Melburnas centru, ar tās arhitektūru. Ko tik neilgā laikā apskatīsi?! Tad nu Ilze Nāgela ved garām slavenajam botāniskajam dārzam pilsētas viducī. Diena iet uz galu, un varam tikai no ārpuses apskatīt Viktorijas Mākslu koledžu, izdodas vismaz apraudzīt skulptūras tās priekšā. Arī Viktorijas Nacionālā galerija atpūšas pēc dienas darbiem. Acis var pamielot ap celtnēm blakus, ap lielisko ēku kompleksu Federācijas laukumā, toties tur varam ieiet iekštelpās – milzīgajās hallēs ar savdabīgajām metāla konstrukcijām. Aizejam līdz nelielai ieliņai, kuru grezno grafiti zīmējumi, daži no tiem ir ļoti labi. Arī šeit jaunā paaudze nebīstas zīmēt visādus nāves simbolus, piemēram, galvaskausus visai izaicinošā formā. Pat kāds atģērbu veikals skatlogā blakus jaunākajiem modes tērpiem izstāda droši vien īpaši izgatavotus galvaskausus. Vai tā cilvēks pielabina nāvi, cerot, ka tā ievilks savos apskāvienos vēlāk?
Abi ar Ilzi izstaigājam Melburnas vecāko daļu. Austrālijā tā saistās ar 19. gadsimta otro pusi, 20. gadsimta sākumu. Vēlāk uzzinu, ka tai pilsētas tiesības piešķirtas simts gadu agrāk par manu dzimšanu. Tātad līdz divsimtgadei jāgaida vairāk nekā 30 gadu. Austrālijā šo vēstures īsumu var ļoti just. Jelgavā, kas šogad atzīmēs 750. jubileju, kopš tā pieminēta vēstures annālēs, un kaut arī pēdējā kara laikā tikpat kā nolīdzināta līdz zemei, seno gadsimtu elpa vēl jaušama gaisā. Melburna un citas Austrālijas pilsētas lepojas ar monumentālām klasicisma un neoklasicisma greznajām, pat pompozajām celtnēm. Un arī tad jūti, ka iedvesmu tām arhitekti guvuši Eiropā, jo sevišķi Anglijā, kam Austrālija reiz piederējusi. Melburnā vismaz šī daļa ir saglabājusies, citur pat tās ir ļoti maz. Viss būvēts tikai 20. gadsimtā, vairums ēku dienasgaismu ieraudzījušas vien pēc Otrā pasaules kara. Patīkami, ka Austrālijā, kultūras celtnes būvējot, arhitekti var atļauties radoši izpausties.
Tā nu klīstam pa Melburnas ielām, kamēr satumst. Ko darīt? Dodamies uz mājām un pie miera – rīt jau agri ceļš zem kājām. Iesēžoties tramvajā, aptveru, ka esmu pazaudējis svīteri. Ja notic zīmēm, kas mūs allaž dzīvē pavada, tad tas ir mājiens, ka vēl atgriezīšos Austrālijā.
Vizīte haizivs rīklē
No rīta Anita Andersone mani aizvizina uz lidostu un pēc neilga laika jau Sidnejā sagaida Ojārs Greste. Uzreiz jūtams, ka tāpat kā Melburnā esi lielpilsētā, kurā dzīvo vairāk nekā četri miljoni cilvēku – platas jo platas ielas, grandiozas celtnes, milzu tilti. Ojārs neļauj daudz atvilkt elpu. Bet vai tad es esmu ieradies izstaipīt kaulus un bez domām vaļāties saulē (ne saulē, bet gultā!)? Ojārs kā liels kulinārs prot īsā laikā uzburt sātīgas un veselīgas pusdienas, vakariņas un brokastis: viņš zina, ka ceļojumos uz svešām zemēm nedrīkst palaisties laiskumam. Un viņš lieliski izplāno laiku un zina, kas mani varētu interesēt.
Protams, man ir jāredz Sidnejas osta ar slaveno ostas tiltu (Sydney Harbour Bridge) un lielo debesskrāpju mežu. Pastaigāties gan tur nevar – jādodas uz mēli, kur daudzstāvu ēku rindā Ojārs ar lepnumu rāda, ka pēdējo projektējis latviešu arhitekts Andrejs Andersons. Aizsteidzoties laikam priekšā, jāmin, ka vakarā klausāmies lielisku franču pianista koncertu koncertzālē, kuras autors arī ir viņš. Tā nu virzāmies pa krastmalu uz priekšu, kad skatam paveras laikam viena no pasaulē vispazīstamākajām Austrālijas būvēm – Sidnejas opera. Nu gan nevar steigties, bet jāizgaršo ēkas vienreizīgums, apstājoties ik pēc gabaliņa. Tā ir kā izcila skulptūra, kurai lēni jāapiet apkārt, uzmanīgi pētot, kas jauns pavērsies skatam. Un mēs to arī darām. No viena skatpunkta šis nams līdzinās gliemežvākam, kas attēlots kustībā. No cita tās ir buras, vēl no kāda – atvāzta haizivs rīkle, kas mūs visus bez sāpēm aprīs. Ieejam arī haizivs vēderā. Tālu gan netiekam – jau gaidāms koncerts vai izrāde. Mēs neesam šurp aicināti. Ojārs atgādina, ka bija laiki, kad šajā namā latvieši kultūras dienās rīkoja savus lielkoncertus. Jā, atceros sen redzētu fotouzņēmumu, kurā redzami latviešu dejotāji skaistajos Bārtas tērpos, bet viņiem aiz muguras fonā Sidnejas opera. Šķiet, tie bija «Saules jostas» dejotāji. Tas bija laiks, kad uz skatuves simti, bet zālē tūkstoši.
Dienu vēlāk redzu Sidnejas operu no ūdeņiem, kad dodamies ar kuģīti pa plašo līci uz Klusā okeāna pusi. Pirms tam gan Ojārs aizved uz Modernās mākslas galeriju, kur man noteikti jāredz Imanta Tillera lielais sienas gleznojums, veltīts tās atvēršanai. Ietilpīgo muzeju izstaigājam diezgan ātrā tempā – lēnam ritmam nav vietas šajā Amoka skrējienā.
Latviskais gars Austrālijā
Sidnejas Latviešu nams ārēji ir pat ļoti necils, taču iekštelpas plašas un ērtas, mājīgas un izteikti latviskas. Priekštelpā Ojārs iekārtojis lielisku latviešu mākslinieku darbu izstādi. Atkal ieraugu Pētera Ciemīša tušas zīmējumu. Cik bijis iespējas redzēt, vienmēr mani piesaistījušas Dzidras Mičeles mazliet noslēpumainās, krāsās maigās un daudznozīmīgās gleznas. Turpat arī Birutas Klarkas, Jāņa Šēnberga darbi, pat Ilmāra Blumberga agrāku gadu litogrāfija.
Kā visur svētku akts Sidnejā sākas ar uzrunām un apsveikumiem, kam seko arī mans sakāmais, tad koncerts. Neko pārsteidzošu negaidīju. Parasti, lai man piedod tautieši, reti kad var redzēt izcilus priekšnesumus. Mums jāpriecājas, ka tik tālu no Latvijas pēc gandrīz 70 gadiem, kad pirmos iebraucējus jaunajās mītnes zemēs nomainījušas divas un pat trīs paaudzes, joprojām dzied, dejo, spēlē teātri latviešu valodā. Mūs Latvijā ir izlutinājušas izcilo koru un deju kolektīvu uzstāšanās. Kopš padomju laikiem, paldies Dievam, joprojām amatierkolektīvi strādā vairākas dienas nedēļā, nežēlojot laiku un enerģiju, brīžiem nodarot pāri ģimenēm. Rietumu zemēs tautieši dažkārt dzīvo desmitiem un pat simtiem kilometru tālu no latviešu namiem, kur notiek mēģinājumi. Tādēļ tie jānotur sestdienās vai svētdienās. Nav arī izlases iespējas – jāņem katrs neatkarīgi no spējām. Šo iemeslu dēļ piedodu visu, vienlaicīgi apbrīnojot, ka joprojām saglabājusies vēlēšanās dziedāt vai dejot.
Šos priekšstatus galīgi sagrauj Sidnejas latviešu vīru koris diriģentes Dainas Jaunbērziņas vadībā. Jāievelk elpa, redzot, cik enerģiski iznāk stalti vīri, visi kā viens tērpušies melnos uzvalkos, melnos tauriņos, skaitā pāri trīsdesmit. Ne tikai vīri labākajos gados, bet arī jaunieši, kā Ojāra Grestes dēls Edgars un jaunais diriģents Ivars Štubis. Kad viņi atver muti, viss nogrand, skan kā bazūnes.
Ļoti vienkārši, bet svinīgi ir izrotāta skatuve. To paveikusi Vija Spoģe-Erdmane ar vīru Pēteri. Lasot par Sidnejas latviešu teātri, vienmēr apbrīnoju izrāžu dekorācijas, kuru autore ir viņa, profesionāla māksliniece, pedagoģe Sidnejas institūta Dizaina centrā Enmorā, kur māca krāsu un dizaina teoriju.
Viņas vīrs Pēteris ir ievērojams inženieris. Par inženierdomas novitātēm, ceļot Sidnejas olimpisko stadionu, kā arī Jaunzēlandes Ortago stadionu, viņš kopā ar kolēģiem saņēmis deviņas godalgas pasaules mērogā. Vēl arī 1. formulas sacīkšu trases izbūvē Sepangā, Malaizijā, ielikts viņa inženiera talants, projektējot jumta konstrukciju. Jāizsaucas – kādi vareni vīri ir latvieši! To jau no izskata nevar pateikt. Arī šajā gadījumā ne. Jā, viņš ir stalts un vīrišķīgs, bet drīzāk kluss, kautrīgs, taču, lūk, kādus kalnus spēj gāzt! ◆
