Agrākais LLU pasniedzējs Indulis Bērziņš bija viens no 138 deputātiem, kas 4. maijā balsoja «par».
Pirms gadsimta ceturkšņa Latvijā un arī visā bijušajā padomju impērijā notika demokrātiskas vēlēšanas. Tolaik Baltijas padomju republikās nāca pie varas Augstākās Padomes jeb parlamenti, kuri izvirzīja mērķi atjaunot 1940. gadā PSRS okupēto valstu neatkarību. Jāpiebilst, ka Jelgavā šajās Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās tika ievēlēti pieci deputāti – LLU docents un augstskolas Tautas frontes nodaļas vadītājs Gunārs Preinbergs, toreizējais 4. vidusskolas direktors un Latvijas Tautas frontes aktīvists Andris Tomašūns, laikraksta «Jelgavas Ziņotājs» redaktors un Latvijas Tautas frontes dalībnieks Igors Movels, ražošanas apvienības «Lauku celtnieks» laboratorijas vadītājs un Latvijas Tautas frontes Jelgavas nodaļas vadītājs Imants Geidāns un 33 gadus vecais LLU pasniedzējs Latvijas Tautas frontes atbalstītājs Indulis Bērziņš.
No pasniedzēja līdz ministram
Dažādi ir toreizējo tautas priekšstāvju tālākie likteņi. G.Preinbergs diemžēl 2009. gadā aizgāja aizsaulē. Taču Latvijas politikā pats redzamākais aizvadītajos divdesmit piecos gados bijis 5., 6. un 7. Saeimas deputāts, kā arī agrākais ārlietu ministrs I.Bērziņš. Kopš 2003. gada viņš ir Ārlietu ministrijas ierēdnis. Bijis vēstnieks Dānijas Karalistē, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē, Jaunzēlandē un Austrālijas Savienībā. Tagadējais I.Bērziņa amats ir ģenerālinspektors, un, viņa pienākumos, kā pats saka, ir morālā un politiskā kārtība Ārlietu ministrijā.
Atceroties astoņdesmitos gadus, tautas atmodu un politiskās karjeras sākumu Jelgavā, I.Bērziņš stāsta: «Es biju puisis no laukiem, Madonas rajona Medņiem, kurš 1984. gadā, pabeidzis aspirantūru Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, gribēja tur palikt par pasniedzēju. Taču Rīgā nebija kur dzīvot, pat ne istabiņas studentu kopmītnē, tāpēc nācās pieņemt piedāvājumu strādāt arī Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Tur man piedāvāja gan darbu, gan arī vienistabas dzīvokli. Vecākais dēls ir dzimis Jelgavā. LLU bija nozīmīga loma manas personības veidošanā.»
Citos laikos tā nevarēja
Kā padomju gados bija pieņemts, I.Bērziņš studentiem lasīja marksisma-ļeņinisma filozofiju, taču zem šīs ideoloģiskās izkārtnes viņš spēja runāt par sabiedrībā patiešām aktuālām lietām. «Lekcijas pie Tehniskās fakultātes puišiem jeb «mehiem» man dekāns ielika pirmdienas rītā, kad nereti lauku studenti atļāvās kavēt nodarbības, jo vēl atradās ceļā uz Jelgavu no mājām, kur bija pavadījuši brīvdienas. Taču drīz izrādījās, ka manas lekcijas studenti nekavē,» atceras agrākais pasniedzējs. «Apzinājos arī to, ja vēsture pēkšņi grieztos atpakaļ, es ar savu brīvdomību droši vien neizdzīvotu. Labākajā gadījumā tiktu apcietināts un izsūtīts,» piebilst I.Bērziņš. Tolaik plašākai sabiedrībai viņš kļuva pazīstams, Latvijas Televīzijā kopā ar filozofu Igoru Šuvajevu vadot raidījumu «Apvārsnis». «Es lasīju Maskavas biezos literāri publicistiskos žurnālus «Novij mir», «Znamja», klausījos radio «Brīvā Eiropa», BBC. Gan skolā, gan augstskolā biju iemācīts analītiski domāt,» uzsver I.Bērziņš.
Atmodas laika Latvijas Tautas frontes Jelgavas nodaļu apvienības valdes loceklis Pēteris Miļūns stāsta, ka tolaik tautfrontiešiem nebija šaubu par jelgavniekiem ļoti pazīstamā «četrinieka» – Andra Tomašūna, Ainas Labanovskas (viņa kandidēja Jelgavas rajonā), Igora Movela un Imanta Geidāna – izvirzīšanu. «Par piekto deputāta kandidātu raisījās diezgan daudz domstarpību. Bija tautfrontieši, kuri iebilda, ka pārāk daudz vēlēšanās tiek izvirzīti LLU mācību spēki. Par labu Indulim Bērziņam nāca tas, ka viņš bija jauns un jau Gorbačova pārbūves laikā ar lekcijām bija uzstājies ne vien augstskolā, bet arī darba kolektīvos, publicējās Jelgavas laikrakstā. Vispieprasītākais lektors Ekonomikas fakultātes profesors Ervids Grinovskis bija jau ievēlēts PSRS Tautu deputātu kongresā Maskavā. Tad nu kārta pienāca Indulim Bērziņam,» atceras P.Miļūns. Viņš piebilst, ka 1990. gadā Augstākajā Padomē ievēlēja arī LLU profesoru vēlāko rektoru Voldemāru Strīķi. Viņš gan balotējās Kurzemē, jo bija plaši atpazīstams lauksaimnieku vidū.
Ar cieņu pret konkurentu
I.Bērziņš spriež, ka 1990. gada aprīlī tauta ievēlēja tos priekšstāvjus, kuriem varēja droši uzticēties, ka viņi jebkuros apstākļos nenobīsies un pirmajā sēdē nobalsos par Latvijas Republikas atjaunošanu. «Tas pat 1990. gada 4. maijā, kad pieņēma Neatkarības deklarāciju ar pārejas periodu, izpaudās mazāk nekā 1991. gada 21. augustā, kad Doma laukumā vēl stāvēja Maskavas puča atbalstītāju armijas bruņumašīnas, bet lielum lielā daļa Latvijas PSR Augstākas Padomes deputātu atradās sēžu zālē un pilnībā pasludināja valsts neatkarību,» uzsver I.Bērziņš. Runājot par 1990. gada vēlēšanu rezultātiem Jelgavā, viņš atzīst pilsētas un rajona laikraksta redaktora I.Movela panākumu. Viņš uzvarēja visgrūtākajā iecirknī, kuros ievērojama daļa vēlētāju bija padomju armijas karavīri un viņu ģimenes locekļi (saskaņā ar padomju likumiem viņi arī piedalījās Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās). Savukārt I.Bērziņa pretinieks 83. vēlēšanu apgabalā bija jaunais, perspektīvais dzelzceļa inženieris interfrontietis Genādijs Dorofejevs, kas kopējās priekšvēlēšanu publiskajās diskusijās atstājis patīkamu, korektu iespaidu. Pēc vēlēšanām abi konkurenti šķīrušies pa labam. Jāpiebilst, ka Jelgavā visi Latvijas Tautas frontes deputātu kandidāti, gūstot absolūtu balsu vairākumu, tika ievēlēti balsošanas pirmajā kārtā. Otro rīkot vairs nevajadzēja.
Viens teļš divām govīm?
Par I.Bērziņa politiskās karjeras augstākajiem punktiem liecina fotogrāfijas viņa kabinetā. Tajās redzama gan uzstāšanās ANO Ģenerālasamblejā Ņujorkā, gan tikšanās ar lielvalstu vadītājiem. «Būdams ārlietu ministrs (no 1999. gada jūlija līdz 2002. gada novembrim – red.), biju laimīgs, ka šajā laikā par 100 procentiem kļuva skaidrs – mēs iestāsimies Eiropas Savienībā un NATO, kas ir svarīgi latviešu tautas izdzīvošanai.» Tobrīd politiķiem bija dažādas domas. Vieni teikuši, ka attiecībās ar ES un Maskavu jāizmanto tilta princips, ka mums jābūt cieši saistītiem gan ar Krieviju, gan ar Rietumiem, jābūt kā gudram teļam, kas zīž divas govis. «Tagad, redzot Ukrainā notiekošo, var saprast, ka šis virziens bija alošanās vai pat ļaunprātība,» secina I.Bērziņš.
Viņaprāt, Latvija, Baltijas valstis kopumā, par spīti visiem apdraudējumiem, mūsdienās ir pietiekamā drošībā. Tomēr, runājot par ārpolitiskajiem riskiem, I.Bērziņš pirmkārt min Krievijas agresiju. «Tas ciešākas sadarbības modelis ar Krieviju, uz kuru mūs agrāk vedināja Rietumi, neizrādījās ilgtspējīgs. Kremlis ir izvēlējies konfrontāciju ar Rietumiem,» saka I.Bērziņš. Otrā svarīgākā ārpolitiskā aktualitāte, viņaprāt, ir terorisma draudi visā pasaulē. «2011. gada 11. septembrī es Vašingtonā redzēju, kā deg Pentagons. Teroristu nolaupītā lidmašīna, paldies Dievam, trāpīja tajā ēkas spārnā, kas tobrīd atradās remontā. Būdams vēstnieks, pieredzēju arī teroraktus Londonā 2005. gada 7. jūlijā. Jebkurai valstij, arī Latvijai, ir jābūt modrai,» uzsver I.Bērziņš. Trešais ārpolitiskais risks, viņaprāt, ir Eiropas spēja reformēties atbilstoši mūsdienu ekonomikas prasībām. Ne mēs Latvijā, bet Eiropa kopumā diezgan ilgi ir dzīvojusi pārāk labi. Protams, cilvēki negrib atteikties no šīs dzīves. Grieķija tam ir tipiskākais piemērs. Ja grieķi nobalso par partiju, kura uzskata, ka nevajag maksāt parādus un ka drīz viss ies pa vecam, tas ir bīstami. Angļi saka: «Nav brīvpusdienu» jeb par visu kādam ir jāmaksā, atzīst diplomāts. No otras puses, viņš secina, ka, par spīti mūsdienu pretrunām, nelabvēļiem nav izdevies ES sašķelt. «ES nav tik vāja, kā dažiem tas liekas, bet nav arī tik stipra, kā to gribētos,» teic I.Bērziņš. ◆
