“Līdz aptuveni divdesmit gadu vecumam man nebija īsta priekšstata par to, kas ir baznīca. Zināju vien to, ka ir tāda ēka, bet, kas īsti notiek tās iekšpusē un kas ir draudze, nezināju. Tolaik studēju pedagoģiju,” intervijā “Zemgales Ziņām” stāsta Jelgavas Svētās Annas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Uldis Gailītis. Mācītājs atzīst, ka dažkārt cilvēkam, lai ieietu dievnamā, ir jāpiedzīvo kas īpašs, bet “Baznīcu nakts” iedrošinoša cilvēku ienākt dievnamā.

– “Baznīcu nakts” notiek kopš 2014. gada. Pēc tā var secināt, ka cilvēkiem šī aktivitāte ir saistoša, jo apmeklētāju dievnamos netrūkst. Kādi ir jūsu vērojumi?

Par “Baznīcu nakti” tiešām varam runāt kā par tradīciju, kas Latvijā notiek daudzus gadus. Es nevaru par visiem simts procentiem apgalvot, ka iedvesma šim notikumam radusies no “Muzeju nakts”, kuras laikā muzeju apmeklējums ir ievērības cienīgs. Mērķis ir cilvēkus iepazīstināt, iedrošināt pārkāpt dievnamu slieksni. Un tieši tas attiecas uz “Baznīcu nakti”. Dažkārt cilvēkam, lai ieietu dievnamā, ir jāpiedzīvo kas īpašs. Kāds īpašs notikums, kad ir jāver baznīcas durvis. Parastā situācijā cilvēki ne gluži baidās, taču viņu prātā mājo kādi priekšstati, kādēļ varētu šķist, ka baznīcas durvis ir ļoti smagas, tāpēc nospiest rokturi, durvis atvērt, lai ieietu dievnamā, viņi vairās. Iemesli var būt vairāki, piemēram, bailes, ka uzreiz kāds nāks klāt un jautās: “Ko tu te dari?” Iespējams, kāds domā, kā tad es tur iešu, ko man tur liks darīt vai varbūt kaut ko jautās. Šī iemesla dēļ “Baznīcu nakts” ir iedrošinoša. Šis kultūras notikums nepieciešams tāpēc, lai cilvēkus iedrošinātu ienākt. Baznīcas būs atvērtas, visi tiks gaidīti kā mīļi viesi. Tie, kuriem ir interese kādreiz ielūkoties dievnamā, paskatīties, kas tur notiek, vai arī vienkārši paskatīties, kā tur izskatās, laipni gaidīti. Vēl kāds apstāklis, kas man pašam šķiet svarīgi, – iespējams, apmeklētājs sajutīs dievnama sakrālo nozīmi, ka šī telpa ir piepildīta ar to, ka te lasa dievvārdu, notiek lūgšanas, ir bijušas kristības, laulības, arī bēres. Tas, ka ir notikusi un notiek garīgā dzīve, telpā atstāj savu nospiedumu. Cilvēki diezgan bieži atzīst: “Es šeit atnācu, un pārņēma miers.” Kādam varbūt raisās domas īpašā veidā, piemēram, ka ir jāsāk pievērsties mūžīgām vērtībām. Ar to vēlos teikt, ka baznīcas telpa var uzrunāt ļoti dažādi. Mums ir ļoti bagāts mantojums.

– Jelgavas Svētās Annas baznīca ir sena.

Ar piebildi, ka Otrā pasaules kara laikā dievnams tika nopostīts un pēc tam ir atjaunots. Ja būtu saglabājies baznīcas vēsturiskais interjers, mākslinieciskajā ziņā tā būtu ļoti bagāta. Arī tagad pie mums ir, ko redzēt, taču tas nav dievnama oriģinālais, sākotnējais interjers.

– Vai šogad “Baznīcu naktī” jūsu draudzē ir paredzēts kas īpašs?

Jā. Mums ir brīnišķīgas ērģeles, un arī ērģeļniece ir brīnišķīga. Šajā reizē gaidām īpašu viesi – Agnesi Abramāni, kas sniegs ērģeļmūzikas koncertu. Pēc tā būs garīga uzruna, kam sekos mūsu draudzes kora un solistu koncerts. Pēdējā stundā skanēs ērģeļmūzika un būs Bībeles lasījumi. Baznīca būs atvērta no pulksten 18 līdz 22, taču iepriekšējo gadu pieredze liecina, ka tieši uz pulksten desmitiem vakarā sanāk visvairāk apmeklētāju. Varbūt tāpēc, ka pasākuma nosaukumā ir vārds “nakts”. Ja cilvēki ierodas vēl pēc pulksten desmitiem, draudzes kalpotāji uzkavējas ilgāk un neslēdz ciet durvis. Ikviens laipni aicināts nākt un baudīt. To arī esam novērojuši no iepriekšējiem gadiem, ka ļaudis ienāk, pasēž – cits īsāku laika sprīdi, cits ilgāk, cits nosēž visu vakaru. Katrs rīkojas pēc savām izjūtām.

– Vai pastāv teorētiska iespēja, ka “Baznīcu nakts” kādu uzrunā tik ļoti, ka viņš tās iespaidā vēlas kļūt par draudzes locekli?

Izdomāt, ka vēlos kļūt par konkrētas draudzes locekli, “Baznīcu naktī”, protams, var, taču, lai tā notiktu, ir zināma kārtība. Cilvēkus, kuri ir kristīti, mēs uzskatām par baznīcas locekļiem, jo kristība vieno mūs visus. Par konkrētas draudzes locekli cilvēks kļūst caur iesvētībām. Pirms ir jāapmeklē iesvētes kurss, kur mēs stāstām par baušļiem, par ticības apliecību, par lūgšanu un citiem mācību gabaliem – par baznīcas pamatlietām, lai cilvēkam būtu skaidrs, kas šeit notiek, ko mēs darām un kāpēc to darām. Kad kursi beidzas, cilvēks pieņem lēmumu būt vai arī nebūt draudzes loceklim.

– Jelgavas Svētās Annas evaņģēliski luteriskajā draudzē ir ap tūkstoš draudzes locekļu. Daļa ir aktīvāki, citi – pasīvāki. Vai nav tā, ka reģistrēti daudzi, taču, kad reāli vajag palīdzību, nevienu nevar atrast?

Jūtu, ka jums ir labi novērojumi. Mums šajā ziņā patiešām ir laimējies, jo Annas draudzē ir aktīvi cilvēki. Reiz mēģināju skaitīt, cik mums ir kalpotāju, kuri nāk un reāli dara. Man sanāca kādi 70 vai 80 cilvēki.

– Tik daudz?

Es pats biju pārsteigts. Cilvēki ir iesaistīti Svētdienas skolā, korī, viņi palīdz baznīcas dārza darbos, telpu apkopē, diakonijas lietās un tā tālāk. Jā, šī apziņa ir patīkama. Ir iepriecinoši, ka tu pasaki, kas ir jāizdara, un lielākā daļa no uzrunātajiem atsaucas.

– Nesen Annas draudzē notika talka. Talkotāju jums netrūka.

Tiešām netrūka. Cilvēki ir atsaucīgi. Ir tādi, kuri pēc iesvētībām aktīvi turpina darboties draudzē, un ir arī tādi, kuri iesvētās, bet pēc tam viņus ilgi neredz. Mana pieredze liecina: ja palūdz palīdzību tiem, kuri nav ļoti aktīvi, piemēram, ka kaut ko praktisku ir nepieciešams paveikt, viņi neatsaka. Vīri atbild: “Baznīcai vajag, izdarī-
sim!” Ja kaut ko vajag baznīcā vai apkārtnē izdarīt, cilvēki ir atsaucīgi. Arī tie, kuri nav aktīvi draudzes locekļi.

– Par draudzes locekļiem būtu skaidrs. Kā jūs pats nonācāt līdz baznīcai un garīdznieka amatam?

Līdz aptuveni divdesmit gadu vecumam man nebija īsta priekšstata par to, kas ir baznīca. Zināju vien to, ka ir tāda ēka, bet, kas īsti notiek tās iekšpusē un kas ir draudze, nezināju. Tolaik studēju pedagoģiju. Man kā jaunietim sākās dzīves jēgas meklējumi; radās jautājums – kāda jēga ir dzīvei, jo beigās es nomiršu. Tas vedināja meklēt atbildes. Nokļuvu Rīgas Jaunās Svētās Ģertrūdes baznīcā uz iesvētes mācībām, un kristietība uz maniem jautājumiem sniedza ļoti labas atbildes. Sapratu, ka manai dzīvei ir jēga un Dievs mani šeit ir atvedis, jo Viņam ir kāds plāns. Kad to biju sapratis, manai dzīvei radās cits spars. Mācītājs, kurš tur kalpoja, pēc iesvētes kursa beigām jautāja, vai es nevēlētos mācīties garīgajā seminārā. Man vēl bija jāstudē gads vai divi, tāpēc atbildēju: “Vispirms pabeigšu studijas, un tad pie šī jautājuma atgriezīsimies.” Šis garīdznieks par mani rūpējās, kā arī ņēma līdzi uz dažādiem pasākumiem. Tad es Dievam arī lūdzu, lai dod saprašanu, kas man dzīvē ir jādara, jo abas iepriekš iegūtās izglītības – galdnieka un skolotāja – nedeva izjūtu, ka tieši tās būtu lietas, kas man dzīvē jādara. Tā radās mans aicinājums kalpot baznīcā. Nokļuvu Lutera akadēmijā un pēc tās garīdznieka amatā.

– Mācītāja kalpošana nav ne viegla, ne salda. Kas jums palīdz un dod spēku grūtos brīžos?

Tā nav tikai garīdzniekam. Jebkuram cilvēkam darbā gadās gan vieglāki, gan grūtāki brīži un izaicinājumi, ar ko jātiek galā. Kas attiecas uz mani – ir jānotver brīdis, kad Dievs iedod pārliecību. Vēl pavisam nesen sajutu tik lielu drošību, ka, esot kopā ar Dievu, esmu pasargāts, esmu drošībā. Viņš par mani rūpējas, gādā, taču šī izjūta ir jānotver. Vārdos to ir grūti formulēt. Vienmēr, kad rodas grūtības, tā nav, taču dažkārt Dievs tiešām dod pārliecību, ka Viņš ir visuvarens un būs kopā ar mani. Līdz ar to nekas nespēs nodarīt pāri.

– Ikdienā uzklausāt visdažādākos cilvēkus, kuri pie jums vēršas, lai runātu par to, kas nospiež sirdi. Vai varat atklāt, kas rada vislielākās raizes, nedrošību vai varbūt pat aizvainojumu uz Dievu? Pieļauju, ka viena no tēmām varētu būt nebeidzamais karš Ukrainā.

Jau labu laiku uz Lielās ielas ir novietots stends, kur lasāms liels uzraksts: “Saruna ar mācītāju. Ceturtdienās no pulksten 16 līdz 19.” Par šo ideju esmu ļoti priecīgs un pateicīgs. Pirmos mēnešus, kopš tas uzraksts tika izvietots, pie mums baznīcā bija pilnīgs klusums. Ņemot to vērā, sarunājām ar otru garīdznieku, kurš te kalpo, Valdi Vircavu, vienu lietu – šajā laikā mēs zvanīsim tiem cilvēkiem, kuriem, pēc mūsu domām, ir nepieciešams atbalsts, lai pajautātu, kā viņiem klājas. Tagad esam citā situācijā, jo beidzot šī informācija ir nostrādājusi. Cilvēki, arī tie, kuri nav ne draudzes locekļi, ne citādi saistīti ar mūsu baznīcu, sāk nākt, lai aprunātos ar mācītāju. Ļaudis ierodas ar jautājumiem, kāpēc notiek tā, kā notiek, un kāpēc Dievs to pieļauj. Mērķis ir noskaidrot, kāpēc Dievs guļ. Ir pat tāda grāmata “Dievs, kāpēc tu guli?”, kurā šie jautājumi ir labi izskaidroti.

Cita apmeklētāju daļa ir cilvēki, kuriem ļoti vajag, lai kāds viņus uzklausa. Bez pārmetumiem un gudrām pamācībām. Cilvēki tiek uzklausīti. Tikai gadījumā, ja viņi lūdz padomu, mēs sakām, ka Bībelē ir rakstīts tā un Dievs par to pauž, ka vai nu tas ir labi, vai slikti. Bet to tiešām sakām vien tad, kad cilvēks lūdz padomu. Dažreiz ir tā, ka saruna rit vairākas stundas, kuras laikā es kā garīdznieks runāju desmit minūtes. Tātad ir vajadzīgs kāds, kurš lēnu garu uzklausa.

Protams, ir cilvēki, kuri nāk uz grēksūdzēm. Sirds ir tik pilna, viņi nes sev līdzi kādu milzu smagumu, ko vajag noņemt nost. Tāpēc arī lūdz: “Mācītāj, lūdzu, pieņemiet grēksūdzi.” Atnākt uz grēksūdzi, atbrīvoties no smaguma, saņemt piedošanu un žēlastību, tāpēc mēs šeit esam. Manuprāt, brīnišķīga iespēja.

Tā varētu sagrupēt šīs trīs apmeklētāju kategorijas. Un vēl kas. Ukrainas karš un tas, ka mēs atrodamies tuvu kara zonai, tiek pieminēts reti. Nav tā, ka cilvēki nāktu uz baznīcu un teiktu, ka viņiem ir bail. Vismaz man nav šādas pieredzes.

– Sarunas noslēgumā vēlos jautāt par lietu, kas daudziem varētu būt aktuāla. Ja cilvēkam kādu iemeslu dēļ ir radies aizvainojums pret Dievu, kā no tā iespējams atbrīvoties?

Uz Dievu drīkst dusmoties. Mozus kliedza uz Dievu. Vecajā Derībā ir grāmata par lielo cietēju Ījabu. Ījabs dusmojās, un Dievs novērtēja, ka viņš neizlikās, bet bija godīgs. Kaut dievbijīgi šķistu turēt muti ciet, no mūsu skatu punkta Ījabs atļāvās visai mulsinošas lietas attiecībās ar Dievu. To lasot, pamani, ka šis cilvēks pauž: “Man nav grēku. Es ciešu nevainīgs.” Viņš ir godīgs, jo tajā brīdī tā jūtas. Dievs šo godīgumu novērtēja.

Uzskatu, ka tad, kad esam dusmīgi, mēs drīkstam uz Dievu kliegt. Ar visām mūsu dusmām Radītājs mūs joprojām turpina mīlēt. Līdzīgi ir, kad mazs bērns ar savām dusmām un kliegšanu atnāk pie mammas vai tēta. Vecāki reaģē atbilstoši situācijai un, neskatoties uz viņa kašķēšanos, joprojām turpina savu mazo mīlēt. Tieši tas pats ir ar mūsu aizvainojumu un dusmām pret Dievu. Un Viņš gaida, lai mēs…

– Nomierinātos?

Nu, jā. Mazliet.

UZZIŅA

Mācītājs Uldis Gailītis Jelgavā kalpo septīto gadu (2026. gada 1. decembrī apritēs septiņi gadi), iepriekš ilgu laiku bija mācītājs Saldū. Ieguvis galdnieka, skolotāja un teologa izglītību. Absolvējis Lutera akadēmiju.

UZZIŅA

■ Šogad garīgās kultūras notikums “Baznīcu nakts” notiks 16. maijā.

■ Jelgavas Sv. Annas evaņģēliski luteriskā draudze šajā dienā būs atvērta apmeklētājiem no pulksten 18 līdz 22.

■ No pulksten 18 līdz 19 – ērģeļmūzikas koncerts. Muzicēs Agnese Abramāne.

■ No pulksten 19.30 līdz 20.30 – Sv. Annas draudzes kora mūzikas koncerts. Diriģente Sanita Šeflere.

■ No pulksten 21 līdz 22 – ērģeļmūzika.

■ Kanālā “YouTube” par Jelgavas Sv. Annas draudzes ikdienu ir pieejams Anša Vegnera veidots video. To var noskatīties, izmantojot saiti https://www.youtube.com/watch?v=8CdTLGnGGp4