No saviem mūža gandrīz 72 gadiem Mārcis Stumbris (1942–2014) 42 pavadīja Jelgavā. Ne tikai nodzīvoja. Būdams īstens Rīgas puika, mākslinieks tomēr šeit iesakņojās un kļuva patiess zemgalietis, kurš sajūt to īpašo gaisotni, kas raksturīgs tikai un vienīgi Zemgalei. Arī Jelgavai.
Savā glezniecībā, izmantojot gan eļļas, gan pasteļa tehniku, M.Stumbris strādāja visos žanros – portretā, klusajā dabā, akta, figurālajā un sadzīves žanra glezniecībā, bet jo īpaši ainavā. Kā reālistiskās mākslas sekotājam viņam bija nepieciešams ieaugt vidē, kuru iemūžina krāsās, līdz kaulam sajust tās gaisotni, atmosfēru.
Sākotnēji mākslinieks gleznoja Jelgavas visdažādākos nostūrus, atrazdams ievērības un gleznošanas cienīgu pat mūsdienu visai neizteiksmīgos kvartālos. Ar laiku viņš guva iedvesmu un iekšēju gandarījumu Zemgales laukos ar tās plašajām ārēm un līdzenumiem, kas stiepjas līdz horizontam un vēl tālāk, ar labības klātiem dižajiem tīrumiem, ar tās zilajām debesīm, kurās lēni slīd mākoņu gubas, ar koku skupsnām un mājām, kas vēl saglabājušas bijušo laiku godību. Visbiežāk Zemgale gleznota vasarā un rudens pusē, bet netiek aizmirsta arīdzan ziema un pavasara palu laiks. Ik gleznā M.Stumbris Zemgali rādīja ar lepnumu, ar plašu vērienu un monumentāli spēcīgi.
Pilsētas jubilejas laikā radās vēlēšanās gleznotāju pieminēt tieši kā Zemgales dižuma atklājēju. Izstādē apkopota daļa darbu, kas atklāj M.Stumbri kā mūspuses daudzinātāju. ◆
