Jānis Retenais ar pūtēju orķestri «Zelmeri Pro» uzvar skatēs un gatavojas pilsētas un novada svētkiem.
«Mani uzaicināja, un es piekritu,» bez liekiem izpušķojumiem apmēram gadu vecos notikumus atceras Jānis Retenais, stāstot, kā kļuvis par Ozolnieku novada pūtēju orķestra «Zelmeri Pro» vadītāju. «Veselu gadu nopietni strādājām, piedalījāmies republikas pūtēju orķestru konkursā, kur izcīnījām pirmo vietu, tā ka darbs deva rezultātus.»
Par šo panākumu diriģents J.Retenais stāsta nedaudz pieticīgi, jo patiesībā pasākums bija starptautisks – pirms mēneša notikušajā VII Latvijas pūtēju orķestru konkursā un III starptautiskajā pūtēju orķestru konkursā «Baltic Open» Ozolnieku novada «Zelmeri Pro» trešās grupas 17 Latvijas pūtēju orķestru konkurencē dalīja pirmo vietu kopā ar Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas orķestri.
«Zelmeri Pro» diriģenta J.Retenā vadībā Vidzemes koncertzālē Cēsīs atskaņoja obligāto skaņdarbu – Jelgavā dzimušā komponista Alvila Altmaņa «Atmiņu valsi» (veltītu vēl vienam jelgavniekam – Gunāram Ordelovskim) –, kā arī beļģu skaņraža Jana van der Rosta «Puszta» jeb Četras čigānu dejas.
«Mūsu kolektīvam šāds panākums – uzvara Latvijas pūtēju orķestru konkursā – ir jau otro gadu pēc kārtas, kas apliecina mākslinieciskā snieguma kvalitāti,» «Zelmeri Pro» direktoram Jānim Kurpniekam ir dibināts pamats lepoties (toreiz gan orķestri vadīja diriģents Pēteris Rudzītis). Šogad pirmās vietas bez «Zelmeri Pro» un jau minētā Daugavpils orķestra piešķirtas vēl tikai vairākiem elites klases kolektīviem, kas startēja pirmās un otrās – visaugstākās un augstākās – grūtības pakāpes kategorijā. To vidū arī Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas pūtēju orķestris, ko arī vada diriģents J.Retenais. Pavisam konkursā piedalījās 40 kolektīvu.
– Saprotu, ka Jānis Retenais orķestrim «Zelmeri Pro» un Ozolnieku novadam ir liels ieguvums, jo savās aprindās ir ļoti atzīts mūziķis. Vai un kā iespējams ar daudzajiem pienākumiem tikt galā?
Darba jau sanāk diezgan. Latvijas Mūzikas akadēmijā esmu Pūšamo un sitamo instrumentu katedras vadītājs, bez pedagoga darba akadēmijā audzinu jaunos tubistus un eifonistus arī Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. Tā ka vēl kaut ko bez «Zelmeri Pro» laikam gan uzņemties vairs tīri fiziski nebūtu iespējams.
– Nav noslēpums, ka vēl ne tik sen Jelgavas novadā darbojās pūtēju orķestris «Zelmeri» (diriģents Bruno Jurgenbergs), kurš dažādu apstākļu, arī orķestra direktora Gunāra Kurpnieka un Jelgavas novada pašvaldības Kultūras nodaļas nesaskaņu (gandrīz vai folklorizējies teiciens – «mēs neatbalstīsim pūtēju orķestri, kamēr tajā būs Kurpnieks») dēļ nu savu darbību praktiski izbeidzis. Zinot, ka jums ar šo diezgan raibo pagātni faktiski nav nekāda sakara, kā vērtējat «Zelmeri Pro» un tā iespējas? Vai jūtat, ka tas ir Ozolnieku novada kolektīvs?
Orķestrī darbojas diezgan daudz vietējo mūziķu vai, ja runājam, kā šajā gadījumā, par neprofesionāļiem, man patīk lietot terminu «spēlētgribētāji». Protams, neatraidām arī tos, kas brauc no Jelgavas pilsētas vai novada. Priecājos, ka Jānim Kurpniekam kopā ar mūsu trompetistu Ervīnu Anstrātu neilgā laikā izdevies piesaistīt arī daudz jauno mūziķu, piemēram, no Jelgavas Mūzikas vidusskolas. Savu patriotismu izrādīsim, piedaloties Ozolnieku novada svētkos, bet, protams, atdosim godu arī Jelgavai tās 750 gadu jubilejas pasākumos. Orķestris katrā ziņā vēl veidojas un ir, cerams, daudzsološā attīstības stadijā.
Pats pilnā mērā uzskatu sevi par zemgalieti, jo esmu dzimis un audzis Bauskā, kur arī tēva vadītajā orķestrī sāku muzicēt. Sāku ar lielajām bungām, tā, kā smejies, šopavasar nosvinēju četrdesmit dzīves un trīsdesmit darba gadu jubileju, jo bungas orķestrī situ jau no 10 gadu vecuma. Pats pat panest nevarēju – gājienos tika izveidota īpaša «uzparikte», kur divi no malām nesa bungas (plakaniski), bet es ar vāli dauzīju. Šī sistēma tika piekopta diezgan ilgu laiku.
Bauskas bērnu mūzikas skolu beidzu kā klarnetists, bet, tā kā tajā gadā Jelgavas Mūzikas vidusskolā bija klarnetistu pieplūdums, beigās nokļuvu Rīgā, «mediņos», tubas klasē, ko vēl līdz šim brīdim neesmu nožēlojis. Vēlāk paralēli Latvijas Mūzikas akadēmijai trīs gadus esmu pamācījies arī Luksemburgā un gadu Holandē.
– Tuba, ko spēlēt pats esat mācījies un tagad šajās gudrībās ievadāt savus audzēkņus, ir tāds savāds instruments. No vienas puses, parādēs tas ir vai pats spožākais un pamanāmākais, bet jaunākos gados tur ir ko stiept – ne katram tas fiziski ir pa spēkam.
Tāpēc jau arī pavisam mazi bērni ar tubām nemaz nesāk, sāk ar altiņiem, tenoriem, baritoniem un uz tubu pāriet tikai pamazām. Toties neapšaubāms pluss, kā jau pamanījāt, ir tubas spožais varenums, kas puikas, protams, pievelk daudz vairāk nekā mazākie instrumenti.
Mēs ar bijušajiem audzēkņiem, tagad jau kolēģiem, esam izveidojuši tubu kvartetu, ar ko braukājam apkārt pa Latviju, tādējādi cenšoties piesaistīt savam instrumentam jaunus interesentus.
Daudzi varbūt nemaz neiedomājas, ka tieši tuba ir no tiem instrumentiem, bez kura neviens orķestris nevar iztikt. Un ne tikai parādes spožuma dēļ – klarnetes vai trompetes (lai attiecīgie mūziķi neapvainojas) var mēģināt aizstāt ar kaut ko, sak, melodiju kāds jau nopūtīs, bet basa funkciju, ko pilda tuba, ne ar ko citu neaizstāsi.
Spēlējot parkā vai laukumā, tubistam ir ko turēt. Tā kā pats spēlēju profesionālajā pūtēju orķestrī «Rīga» (vēl viens līdz šim neuzskaitīts J.Retenā amats – red.), pēc tādas oficiālas muzicēšanas, piemēram, pie Brīvības pieminekļa, jūtos diezgan daudz tīri fiziskā spēka iztērējis. Septiņi līdz deviņi kilogrami miera stājā liek sevi manīt.
– Vai nav vērojama tāda kā pūtēju orķestru krīze? Kādreiz slavenajā pūtēju pilsētā Jelgavā palicis tikai Agra Celma vadītais pūtēju orķestris «Rota», kam kā Jelgavas 4. vidusskolas kolektīvam tomēr pamatā ir citas funkcijas – audzināt jaunos mūziķus. Ir neapšaubāmi talantīgs un profesionāls Jelgavas bigbends, bet tas taču nav tas pats, kas pūtēju orķestris?
Domāju, ar bigbendu mums nav ko dalīt – ne velti orķestrī «Rīga» ir savs bigbenda sastāvs, ko vada labi zināmais kolēģis Raitis Ašmanis. Un vieta atrodas dažāda stila programmām.
Tomēr ar vienu bigbendu visu neaizstāsi – pūtēju orķestris ir universāla vienība, vairāk domāta tautai. Tā var spēlēt gan klasisko mūziku, dažādus pārlikumus, gan deju un izklaidējošo mūziku, gan, ja nepieciešams, arī bērēs.
– Ja no visaugstākās raudzes profesionāļiem tubistu kvartetā vai orķestrī «Rīga» atgriežamies pie Ozolnieku novada «Zelmeri Pro» – kā ir šādā sezonā, kad nenotiek Vispārējie dziesmu svētki, nav vērojams zināms atplūdums, līdzīgi kā dažam labam korim?
Latvijas Nacionālais kultūras centrs piedāvā dažādus pasākumus, kur iespējams piedalīties, bet mums, kā jau minēju, vispirms jābūt sava novada patriotiem. Un tāpēc mūsu uzmanība pirmkārt veltīta novada svētkiem, neaizmirstot arī kaimiņpilsētas Jelgavas lielo jubileju.
Ir arī citi uzaicinājumi, tai skaitā pat uz ārzemēm, bet par tiem vēl jālemj. Un vēl kāda īpatnība – mūziķis jau nevar (varbūt atšķirībā no dziedātāja, lai arī tas, iespējams, protestēs) nolikt savu instrumentu uz kādu pusgadu vienkārši maliņā. Pēc tam droši vien čiks vien sanāks.
Lai gan mans uzskats ir tāds – ja cilvēks grib iemācīties spēlēt kādu instrumentu, tad arī iemācīsies, projām nevienu nedzenam. ◆
