«Parādiet man kārtīgu latviešu ģimeni, kur 9. maijā kaut ko svinēs. Latvijā tādu nav! Ja šajā dienā kāds latviski runājošais kaut kur aiziet līdzi nelatviski runājošajam, tās ir tikai atsevišķas vienības,» pirms vairākiem gadiem kā naglai uz galvas no Saeimas tribīnes blieza kāds labi zināms labējā spārna politiķis.
Šodien, šķiet, mūsu politiskajā retorikā vairs nemana tik asu toņu. Arī konkrētais politiķis vairs nesēž simts izredzēto krēslos. Tomēr 9. maija tēma, ko kaimiņu lielvara naski izmanto savu politisko ambīciju īstenošanai un tautas gara «uztaisīšanai», joprojām gruzd kā karsta ogle pelnos, radot apdedzināšanās draudus.
Laikam jau tas paliek atklāts jautājums antropologiem un citiem speciālistiem, kas pēta uzvaru un pāridarījumu psiholoģiskos aspektus un sekas tautu un paaudžu kontekstā. Ar varu nevieni svētki nevar kļūt mīļi, tāpat kā tos nevar aizliegt vai mākslīgi aizvietot. Tāpēc brīžam tik mulsinoši vērot, kā pēdējā laikā kaut kas tāds, visticamāk, cēlu nodomu ierosināts, tiek aktivizēts. Es domāju Eiropas dienu, kuras svinēšanas datums mats matā sakrīt ar «deņ pobedi».
Nenoliedzami – tās savienības kontekstā, kurā patlaban dzīvojam un kuras labumus drošības un ekonomikas ziņā baudām, tā ir ievērojama diena, kad «1950. gada 9. maijā Parīzē Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans, apzinoties trešā pasaules kara draudus, kas varētu aptvert visu Eiropu, starptautiskajai presei nolasīja deklarāciju, kurā Francija, Vācija un citas Eiropas valstis tika aicinātas apvienot savu ogļu un tērauda ražošanu, tādējādi ieliekot «pirmo pamatakmeni Eiropas Savienības izveidē»». Tomēr šaubos, ka vidējais statistiskais Latvijas iedzīvotājs zina šo faktu un apzinās nozīmi, lai ietu un plaši svinētu, ko, šķiet, ārkārtīgi vēlas īpaši šā gada svētku pasākumu organizētāji. Nepamet sajūta, ka plašais vēriens tiek radīts, lai nomāktu un nedotu vietu tam otram notikumam. Vai tāpēc tas neelpos? «Parādiet man kārtīgu latviešu ģimeni, kur 9. maijā kaut ko svinēs»… ◆
