«Mūsējie izskatās pēc «lošiem», pat spēlējot ar neveiksminiekiem austriešiem,» draugam paziņo jaunietis mikroautobusa pēdējā rindā. Tālāk abi visu ceļu līdz Rīgai apspriež katru izlases spēlētāju. Labus vārdus no jaunajiem hokeja ekspertiem nesaņem neviens no Latvijas hokejistiem. Nē, meloju, viens tomēr bija – Masaļskis.
Klausoties jauniešu sarunā un kritiskajā vērtējumā, neviļus atceros tos laikus, kad Latvijas izlase vispār tika spēlēt elites divīzijā. Pēc puišu sarunas, pat neredzot viņus, kļūst skaidrs, ka tādus laikus viņi neatceras pilnīgi noteikti, jo tad, visticamāk, vēl hokeju skatījās, sēžot klēpī mammai un tētim. Toreiz ne viens vien, skatoties hokeja spēles, svīda aukstus sviedrus, kad mūsu vecie buki, zobus sakoduši, centās tikt līdzi grandu slidojumam. Lai arī meistarībā mūsējie atpaliek no pirmo vietu komandām, tomēr slidojumā kraso atšķirību vairs nemana.
Tolaik daudz tika spriests arī par paaudžu maiņu un traģisko brīdi, kas pienāks, kad komanda, kas izcīnīja tiesības spēlēt elites divīzijā, paši jau vairs nepiedalīsies pasaules čempionātā. Prognozes dažbrīd bija visai pesimistiskas, solot pat Latvijas hokeja beigu sākumu. Tomēr (dažs gan apgalvo, ka tas laiks pienācis tagad) beigas tolaik neiestājās.
Protams, reāli skatoties, Latvijas izlase šogad pretinieku kā vecas apakšbikses nepārplēsa, treneris ugunīgus un iespaidīgus komandas trenēšanas un kopības gara stiprināšanas paņēmienus arī nedemonstrēja. Tomēr sports ir sports – kāpumi un kritumi redzami ne tikai vājāko komandu sniegumā. Ne jau vienmēr zviedri paņem zeltu, ne vienmēr to izdara kanādieši. Būsim godīgi – Latvijas komanda arī nav gluži pirmo piecu vietu līmenī un diez vai tik drīz arī būs (visdažādāko iemeslu un pieejamo iespēju dēļ). Priecāsimies, ka mūsu mazās valsts komanda tur ir – starp labākajiem no labākajiem. Un gaidīsim nākamo reizi – varbūt izdosies labāk! Priecāsimies par iespēju piedalīties pasaules hokeja svētkos, jo latviešiem šis sporta veids tomēr ir īpaši tuvs (ko parāda vienmēr burvīgie Latvijas komandas fani). ◆
