Okupētajā Jelgavā bija stiprs jaunatnes nacionālās pretošanās gars un arī nežēlīga čeka.
Kokneses skolēniem, gūstot panākumus mācību priekšmetu olimpiādēs, zinātnisko darbu konkursos un citās jomās, nereti Latvijā noskan Ilmāra Gaiša vārds. Turpat gadsimta trešdaļu (no 1954. līdz 1983. gadam) Ilmārs Gaišs vadīja Kokneses vidusskolu. Jāpiebilst, ka piedāvājums nosaukt skolu kādreizējā direktora vārdā tika ierosināts un atbalstīts absolventu salidojumā jau atjaunotajā Latvijas valstī, vairāk nekā piecpadsmit gadu pēc viņa aiziešanas mūžībā.
Mazāk zināms, ka Ilmārs Gaišs bija 1931. gadā dzimis jelgavnieks, un vēl mazāk – tas, ka viņa vecākais brālis Armands bija viens no trīspadsmit nacionālās pretošanās kustības varoņiem 1940. gada rudenī Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijā.
Atmiņas gaist, bet ozols aug
1940. gada oktobrī un novembrī trīspadsmit 17–18 gadu vecos puišus, kuri bija nolēmuši rīkoties Latvijas valsts atjaunošanas labā, apcietināja. Sākoties Vācijas uzbrukumam Padomju Savienībai, tos no Jelgavas cietuma izveda uz Sibīriju, kur viņi visi, izņemot Voldemāru Treimani necilvēciskos apstākļos gāja bojā. Domājot par Ilmāra Gaiša izcilo devumu tautai, mēs tikai varam iedomāties, ko varēja sasniegt viņa brālis Armands un daudzi, daudzi citi Latvijas patrioti, kas diemžēl nepārdzīvoja 20. gadsimta baigākos gadus.
Šodien par Hercoga Pētera ģimnāzijas jauniešu pretošanās kustību padomju okupācijas varai 1940. gadā liecina 2000. gada pavasarī direktora Elmāra Saknes laikā zālienā pie Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas iestādītais ozols un piemiņas akmens. Piemiņas plāksne ir arī pie Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ēkas, kur savulaik atradās Hercoga Pētera ģimnāzija. Taču, laikam ritot, mainās skolēnu un skolotāju paaudzes un arvien mazāk kāds zina par šiem varoņiem un mocekļiem, kas par ģimenēs un skolā ieaudzināto patriotismu samaksāja ar savu jauno dzīvību.
Vēsturnieka Tālivalža Vilciņa 1997. gadā izdotā, nedaudz brošūras apjomu pārsniedzošā grāmata «Skolu jaunatne nacionālajā cīņā» ir viens no nedaudzajiem pētījumiem par skolēnu cīņu pret valsts okupāciju. Diemžēl tas bija šī vecā vēsturnieka pēdējais darbs, kuram nav turpinājuma. Dažus mēnešus pēc šīs grāmatas iznākšanas Tālivaldis Vilciņš mira. Darbā apkopoti materiāli par jauniešu pretošanās kustību vien 12 mācību iestādēs Latvijā. Vēsturnieks Zigmārs Turčinskis teic, ka nacionāla, pretestības gara pārņemtu skolu noteikti bija daudz vairāk, taču tās pagaidām nav izpētītas. Trīs no 12 Tālivalža Vilciņa aprakstītajiem nacionālās pretošanās centriem – Hercoga Pētera ģimnāzija, Jelgavas Valsts tehnikums un Jelgavas Valsts skolotāju institūts – atradās mūsu pilsētā. Var secināt, ka Jelgavā bija stiprs nacionālās pretestības gars, kā arī to, ka šeit sevišķi nežēlīgi darbojās Oskara Meldera vadītā čeka, kuras mērķis bija iebiedēt latviešu sabiedrību, cietumā spīdzinot skolēnus.
Pirms brīvdienām bija ulmaņlaiki
1939./1940. mācību gada beigās, aizejot skolēnu vasaras brīvdienās, vēl pastāvēja Latvijas valsts, kurā pie varas bija autoritārā prezidenta Kārļa Ulmaņa valdība. Taču, sākoties 1940./1941. mācību gadam, Latvija jau bija okupēta. It kā formāli tika atjaunota demokrātija, notika Saeimas vēlēšanas. Taču negodīgās vēlēšanās izveidotā «Saeima» nobalsoja par Latvijas pievienošanos Padomju Savienībai, kurā valdīja komunistiskais terors. Okupētajā Latvijā gan pilsētās, gan laukos tika atņemti un dalīti īpašumi. Skolās kā skolotāji sāka strādāt politiskie uzraugi, kuru mērķis bija nežēlīgi nīcināt tos, kas bija pret valsts iekārtu. Jāpiebilst, ka Hercoga Pētera ģimnāzijai tika atņemts tās vēsturiskais nosaukums un piešķirts Jelgavas 1. Valsts vidusskolas nosaukums. Tomēr komunistiskā genocīda politiskās represijas vēl bija skārušas samērā nelielu sabiedrības daļu.
1940. gada septembrī sapulcējoties savā agrākajā skolā, jaunieši sāka aktīvi spriest par sabiedriskām lietām, kas būtu jādara, lai valsti atjaunotu. Par pretošanās grupas vadītāju agrākajā Hercoga Pētera ģimnāzijā kļuva skolnieks Bēnes mežsarga dēls Fricis Skurstenis. Čekas lietā, kas glabājas Latvijas Valsts arhīvā, minēts gan viņa augums (174 centimetri), gan brūnie mati, gan pelēkā acu krāsa, gan arī tas, ka Skursteņu ģimene, kurā auga vēl jaunāks brālis un māsa, apstrādāja 70 hektāru zemes. No šiem dokumentiem var spriest, ka pirmā pretošanās grupas jauniešu tikšanās notika 1940. gada 2. oktobrī Friča Skursteņa dzīvoklī Slimnīcas ielā 11–4. Nedaudz vēlāk tur arī tika iespiestas 50 proklamācijas, kas 13. oktobrī tika slepus iznēsātas pa pastkastēm Raiņa un Bisenieka (tagad Svētes) ielā un Vašingtona prospektā. «Iemesls, kāpēc es stājos uz cīņas ceļa pret padomju varu, ir tas, ka krievu ienākšanu Latvijā es uzskatīju kā pazemojumu Latvijas tautai. Caur mani tika nodibināta nacionāla kontrrevolucionāra organizācija. Visus savervēju es personīgi,» vēlāk čekas pratināšanā drosmīgi, visu atbildību uzņemoties uz sevi, teicis Fricis Skurstenis.
Draudzene domāja pretēji
No šiem pašiem arhīvā glabātajiem čekas materiāliem var spriest, ka skolotāji lielākoties simpatizēja jauniešu nacionālajiem uzskatiem. Tomēr ķīmijas skolotājs Pēteris Gustavs ieteica neko neorganizēt un nogaidīt, kā politiskā situācija risinās tālāk. Taču Friča Skursteņa domubiedri gribēja rīkoties. «Par simts procentiem juta, ka tuvojas karš ar Vāciju un ka tas varētu radīt apstākļus, kad Latvijas valsti var atjaunot,» atceroties to laiku, saka Voldemārs Treimanis. Tādēļ jauniešiem licies svarīgi organizēties grupās, apzināties, kur var iegūt ieročus. Nozīmīgi bija arī pacelt nacionālo garu, nodrukājot un pa jelgavnieku pastkastēm izplatot proklamācijas, ko viņi līdz arestam paspēja izdot tikai vienā metienā 50 eksemplāru tirāžā. Tiesa, ne visi jaunieši domāja līdzīgi. Čekas lietā glabājas saņurcīta, ļoti iespējams, uzrādīt negribēta vēstule, ko Fricis Skurstenis rakstījis savai draudzenei 1940. gada 28. augustā, šķiet, vēl atrodoties Bēnē. Šajā tekstā ir rindas: «Tas, ko Tu man pateici savā vēstulē, mani pārsteidza kā pērkona rūciens pa Ziemassvētkiem. Bet vai jūs neceļat smilšu būdiņas, kuras var sagrūt? Tu taču vēl ļoti jauna, un Tavas domas vēl var stipri grozīties. Bet, ja Tu domā nopietni, tad daudz laimes!» No teksta izriet, ka draudzenei bijuši citādi uzskati par dzīvi, iespējams, arī par okupācijas varu Latvijā. Taču puisis respektē arī šos uzskatus. Par sevi viņš gan piebilst, ka savu dzīvību viņam nav žēl atdot, jo pie «turības tikt neviens nevarēs. Labi, ja vēl varēs apģērbties. Vaņkas visu mūsu mantu pievāks». Pie šīm rindām par «vaņkām» čekas izmeklētājs pielicis pasvītrojumu krievu valodā «svarīgi».
Armandu gaidot, neemigrēja
Arhīva materiāli liecina, ka Viestura ielā 3–6 dzīvojošā Jelgavas 1. Valsts vidusskolas audzēkņa Armanda Gaiša «noziegums» bija dalība kādās trīs sapulcēs un pārdesmit proklamāciju likšana pastkastēs. Puiša ārienes raksturojumā minēts, ka viņam ir zilas acis un izteiksmīgi veidotas lūpas. Armanda un arī Ilmāra māsa Valda Dundurs, kas Otrā pasaules kara beigās emigrēja un vēl joprojām dzīvo ASV, raksta: «Armands bija apdāvināts. Nekad neredzēju, ka viņš mācītos, bet uz liecības viņam vienmēr bija visi piecinieki. Kad viņš pārnāca no skolas, paēda pusdienas, tad tūliņ gāja uz «Imku» (Kristīgo jauniešu organizācijas sporta zāli) sportot. Mājās daudz spēlējām šahu, arī novusu. Mūsu tēvs Roberts Gaišs, kas strādāja dzelzceļā, piederēja filatēlistu biedrībai, viņš sarakstījās ar citiem filatēlistiem visā pasaulē. Arī Armandam tas iepatikās. Viens albums bija ar Latvijas pastmarkām.»
4. novembra naktī, kad Armandu Gaišu mājās apcietināja, čekisti, izvandot skapi un atvilktnes, atrada vienu albumu ar pastmarkām, uz kurām ir Kārļa Ulmaņa attēls. Ar smīnu sejā to paņēma līdzi kā kaut kādu pierādījumu Armanda pretvalstiskajai darbībai,» atceras Valda Dundurs. Viņa piebilst, ka iepriekšējā dienā Armandu kopā ar draugu Ilmāru Kārkliņu (kas arī tika arestēts) kā pilngadību sasniegušus iesvētīja Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcā. Pirmie Hercoga Pētera ģimnāzijas audzēkņu aresti sākās 25. oktobrī. Pirms tam Armands par sapulcēm un proklamāciju izplatīšanu mājās neko nebija teicis. «Armanda draugus es daudz nepazinu. Man toreiz bija 14 gadi, un es biju Armanda mazā māsiņa,» raksta Valda Dundurs. Viņa piebilst – kara beigās ne tikai viņai, bet visai Gaišu ģimenei bija iespēja emigrēt uz Rietumiem. Taču tēvs Roberts un māte Alma Gaiši kopā ar jaunāko brāli Ilmāru palika Latvijā, jo cerēja sagaidīt mājās Armandu. Tas izvērtās traģiski – 1945. gadā it kā par sadarbību ar vāciešiem tika apcietināts un Sibīrijā mira Roberts Gaišs. 1949. gadā no Sesavas pagasta Vāverēm izveda arī vecmāmiņu, kas arī mira Sibīrijā.
Sods jau bija skolas nebeigšana
Apcietināto 13 Hercoga Pētera ģimnāzijas audzēkņu tukšos skolas solus neviens neaizņēma. Daudziem likās, ka viņu izdarītais pārkāpums nav nodarījis nekādu ļaunumu un ka kuru katru dienu puiši tiks atbrīvoti. Tomēr tas nenotika. Valda Dundurs atceras, ka vecāki bija dabūjuši pieņemšanu pie Augusta Kirhenšteina, kas toreiz skaitījās padomju okupācijas varas augstākā persona. «Par nožēlošanu, viņam nebija nekāda vara, ne teikšana,» raksta Valda Dundurs. Marionešu parlamenta Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs Almai Gaišai bija atmetis ar roku un teicis: «Ak, kundze, ko jūs runājat!» Nevaru no šīs sarunas pārstāsta vairāk atcerēties, tikai to rokas žestu,» raksta Valda Dundurs.
Arhīva materiālos saglabājusies Armanda Gaiša drauga Ilmāra Kārkliņa vecāku Jēkaba un Martas Kārkliņu Latvijas PSR kompartijas Centrālās Komitejas pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam 1941. gada 7. maijā rakstīta vēstule. Tajā Jēkabs Kalniņš stāsta, ka ģimene cēlusies no nabadzīgas rokpeļņa ģimenes un ka tai nekad nav bijuši nekādu īpašumu. Vēstulē teikts: «Lūdzam ņemt vērā, ka Ilmārs līdzšinējo izglītību guvis kapitālistiskas valsts iekārtā. Pēc atgriešanās no lauku darbiem viņam nebija iespējams pāraugt un pilnīgi pārveidoties, kā to prasa sociālistiskā valsts iekārta. Zināmā mērā kļūda ir pielaista arī no Jelgavas 1. Valsts vidusskolas bijušā politiskās mācības skolotāja Striguna, kas skolniekiem piegājis ar iebiedēšanu un šķirošanu, bet ne ar pāraudzināšanas paņēmienu.» Vēstules noslēgumā teikts, ka dēls pietiekamu sodu jau ir saņēmis ar skolas kursa nepabeigšanu, vairāk nekā pusgadu atrodoties apcietinājumā. ◆
Izmantotie avoti:
Latvijas Okupācijas muzejā glabātās Osvalda Valkīra atmiņas un viņa raksts «Zemgales Ziņās» «Drosme pretoties tirānijai»;
Valsts Arhīva materiāli – pretošanās grupas dalībnieku T.Berga,
V. Einfelda, A.Engura, L.Jēgermaņa, I.Kārkliņa, I.Leimaņa, J.Liepiņa, O.Ošenieka, A.Saldenā, F.Skursteņa, V.Treimaņa, A.Valkīra, J.Valūna lietas;
Osvalda Valkīra atmiņas un raksts «Zemgales Ziņās» «Drosme pretoties tirānijai»
