Pēc rīkotāju sniegtās informācijas, «Lattelecom Rīgas maratona» 42,195 kilometru distancē devās 1699 skrējēji, bet uz pusi īsākā – 4275. Maratonā dominēja Kenijas un Etiopijas pārstāvji, pusmaratonā uzvarēja Jeļena Prokopčuka un Jānis Girgensons no Latvijas, bet gandarījums par līdzdalību noteikti bija arī visiem pārējiem. Skrējēju kluba «Ozolnieki» vadītājs Juris Bērziņš saskaitījis, ka no viņējiem maratonu pieveikuši desmit, pusmaratonu – četri sportisti, divi piedalījušies 10 kilometru skrējienā, bet četri skrējuši piecus kilometrus.
Rīgas maratonam šis bija 25. norises gads, un tikpat apaļa līdzdalības jubileja arī diviem Ozolnieku kluba vīriem – J.Bērziņam un Arnim Vērmelam. «Laikam jau tagad pāriešu uz pusmaratoniem,» teic Juris, atsaukdamies uz cienījamo vecumu, bet Arnis savos teju 57 gados atklāj, ka šogad par četrām minūtēm uzlabojis iepriekšējā gada rezultātu, un spriež, ka varbūt varētu skriet 42 kilometrus arī nākammēnes Kauņā.
Ar lietus dušu palīgos
«Neliels lietus lija visu ceļu, bet tas acīmredzot palīdzēja. Ja spīdētu saule, diezin vai tik ātri būtu finišējis,» Arnis stāsta, ka šoreiz distancē nav jutis arī strauju ātruma kritienu jeb tā dēvēto «sienu» un nogurumu pēc finiša jūtami pārspējis garīgais pacēlums.
Ikdienas treniņos, kas tā īsti aizsākušies martā, viņš, pārsvarā rīta stundās, nedēļā noskrējis ap 60 kilometru. «Ar gadiem jārēķinās, ka ātrums samazinās,» veterāns atceras, ka pirmajā Rīgas maratonā finišējis pēc divām stundām 59 minūtēm un 57 sekundēm, personīgais rekords 2:56,04 sasniegts 1992. gada Tautas dziesmas maratonā, bet šoreiz, kad skrējēja karjerā pieveikts jau 70. maratons, gandarījumu sniedz arī 4:24,42.
Juris, savukārt «ir mierā» ar 5:14,42. «Kā nekā rudenī man būs jau 70 gadu,» viņš spriež, ka ar šo jau 130. ierakstu varētu noapaļot savu maratonu uzskaiti un pāriet uz pusi īsākām distancēm, bet pāris «procentus» tomēr atstāj arī vēl kādai varbūtībai.
Tempa turētājs ar pieredzi
Jelgavnieka Aināra Gudēvica uzdevums bija finišēt ne vēlāk par trim stundām un 30 minūtēm. Turklāt ne vien personīgi izvirzīts, bet arī rīkotāju akceptēts, jo Ainārs līdz ar vēl trim kolēģiem skrējējiem startēja tieši šādam rezultātam paredzēta tempa turētāju komandā. «Agrāk mērķus vairāk saistīju ar paša rezultātu, pirms trim gadiem noskrēju maratonu trīs stundās un septiņās minūtēs, bet tagad skrienu sava prieka pēc un palīdzu citiem,» Ainārs stāsta, ka šāda palīdzētāja galvenais uzdevums ir turēt vienmērīgu tempu, uzmundrināt līdzās skrienošos, ja nepieciešams, arī padot ūdeni un tamlīdzīgi. Rīgas maratonā viņš jau šādā statusā piedalījies trešo reizi, vairākkārt bijis starp tempa turētājiem pusmaratona skrējienos, tostarp arī šāgada «Skrien Latvija» sērijā ar sacensībām Rēzeknē, Biķerniekos, turpmāk Ventspilī, Jelgavā un citviet.
«Salīdzinot ar karstumu dažus iepriekšējos gadus, laikapstākļi svētdien Rīgā bija ideāli – plus 12 grādu, mazs lietutiņš, vējiņš. Daudzi ir sasnieguši personīgos rekordus, piemēram, jelgavnieks Edgars Bukšs to uzlabojis pat par pusstundu,» priecājas palīgu komandas dalībnieks.
42 kilometri – pirmoreiz
«Gatavojusies biju, bet svētdienas rītā uznāca bailes – šķita, ka ar treniņos noskrietajiem kilometriem varētu būt par maz, taču šodien esmu pie labas veselības,» pēc sava pirmā maratona pirmdienas rītā priecīgi secināja jelgavniece Erita Kalniņa.
Ar skriešanu viņa sākusi nodarboties 2009. gadā. Sākumā galvenokārt fiziskās formas un veselības uzturēšanai, bet pamazām tā izvērtusies par nopietnu aizrautību, un nu sesto reizi startējusi arī Rīgas ielās. «Sākumā skrēju piecus, tad desmit kilometrus, iepriekšējos divus gadus jau pusmaratonu, bet šogad sasparojos uz pilnu distanci.» Pēc darba dienas, kas aizrit ar veterinārārsta profesiju saistītos konsultanta pienākumos, treniņiem Erita izmanto pārsvarā vakara stundas. «Zinu, ka no speciālistu viedokļa tas nav īsti pareizi, taču esmu tā iesākusi un jūtos labi.» Pirmajam maratonam viņa plānojusi iekļauties piecās stundās, taču noskriets četrās un 31 minūtē, kas nu ir viņas personīgais rekords gan laika, gan drosmes ziņā. ◆
