Uldis Roga Pilsētas svētkos saņems atzinības zīmi «Jelgava 750 – vēstures griežos».
Ir otrdienas pēcpusdiena, daži jau ķērušies pie darba, un pamazām kultūras namā sarodas arvien vairāk Ulda Rogas vadītās zīmēšanas studijas audzēkņu. Lauma gatavojas mācīties Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, bet Sindija uz nodarbībām nāk līdzi draudzenei, tāpēc vien, ka interesanti, tālejošu mērķu mākslas laukā viņai nav. «Lai gan šo gadu laikā ir gadījies visādi, reizēm tieši līdzi atnākusī draudzene vēlāk kļūst par slavenu mākslinieci,» atklāj ilggadējais Jelgavas kultūras nama zīmēšanas studijas vadītājs, mūsu pilsētā pazīstams arī kā ražīgs mākslinieks. Vārds «ražīgs» gan varbūt neizklausās sevišķi mākslinieciski, bet kā citādi pateiksi, ka U.Rogas darbi, turklāt ne tikai jau publikai rādīti, bet arvien jauni, redzami vienā izstādē pēc otras.
Nav nejaušība, ka U.Roga ir viens no trim kultūras darbiniekiem (vēl diriģente, komponiste un Jelgavas 4. vidusskolas kora «Spīgo» mākslinieciskā vadītāja Līga Celma-Kursiete, kā arī par mūža ieguldījumu – Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra galvenā režisore Lūcija Ņefedova), kam līdz ar citiem izcilniekiem Domes priekšsēdētāja Andra Rāviņa rīkotajā svinīgajā pieņemšanā Pilsētas svētku laikā tiks viena no vienpadsmit īpašajām atzinības zīmēm «Jelgava 750 – vēstures griežos».
– Sākšu pavisam tradicionāli – vai šis apbalvojums ir negaidīts?
Negaidīts gan, jo, atklāti sakot, es līdz pat šim brīdim nekā lāga nezinu. Lūk, tagad, kad redzu iepriekšējā numura «Zemgales Ziņas», kur tas melns uz balta uzrakstīts, jāsāk vien būs ticēt, ko ļaudis apkārt runā.
Par Līgu – cepuri nost, viņa jau sen to bija pelnījusi, tāds koris kā «Spīgo» patiesi ir pilsētas lepnums, visaugstākā kvalitāte. Tāpat Lūcija Ņefedova, jo kas gan būtu Jelgava bez Ādolfa Alunāna teātra…
Bet ka es nu būtu tas labākais Jelgavas mākslinieks – tam nu gan negribu piekrist. Mūsu taču ir, kā mēdz teikt, «vesels bars». Turklāt nemaz ne tik sen kā vienu apbalvojumu jau saņēmu.
– Tu domā Jelgavas «Goda zīmi» 2008. gadā?
Laikam jau, tad jāsāk skatīties dokumentos, kurš gads tas īsti bija. Tāpēc arī brīnos, jo nudien mūsu pilsētā ir daudzi, kas glezno ne sliktāk par mani. Kaut vai paskaties tepat kultūras nama foajē Jelgavas Mākslinieku biedrības lielo Pavasara izstādi – viens darbs labāks par otru. Tad jau daudzi mani amata brāļi pelnījuši pa «Goda zīmei».
– Tāpēc jau tik viltīgi formulēts – «Jelgava 750 – vēstures griežos» tev piešķirts ne tikai par Jelgavas popularizēšanu mākslā, bet arī par ieguldījumu jaunās paaudzes mākslinieku izglītošanā.
Izveidot un vadīt zīmēšanas kursus, teikšu atklāti, kā iespēju piepelnīties man savulaik ieteica toreizējā direktore Skaidrīte Čerņecova, kad es strādāju kultūras namā par māksliniecisko noformētāju – no 1966. gada, kā pabeidzu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. Padomju laikā kultūras namā uzskatāmās aģitācijas laukā darāmā netrūka, tikai ar to algu bija tā švakāk. Divatā ar Edvīnu Kalnenieku ņēmāmies melnām mutēm.
Beidzās ar to, ka no 1977. gada zīmēšanas studijas vadīšana kļuva par manu galveno amatu. Un, protams, nepārtraukti ņēmos pats ar savām bildēm.
– Atgādināšu tikai būtiskāko no pēdējā laikā paveiktā – 70 gadu jubileju 2011. gada rudenī atzīmēji ar «Bildēm un bildītēm» tepat kultūras namā, bet uzreiz divos stāvos.
Kultūras namā jau ir gandrīz kā stacijā, garām skrienot, kādu bildi pamanīs gribot negribot. Muzejā mani dažreiz pārņem pavisam žēlīga sajūta – gadījies aiziet un vienam pašam klīst pa izstāžu zāli. Esmu ievērojis, ka uz muzeju iet mazāk cilvēku nekā agrāk. Varbūt tas saistīts ar biļešu cenām, neesmu pētījis. Ir jau cilvēki, kas speciāli interesējas par izstāžu dzīvi, galvaspilsētā esmu novērojis jauniešus, kas «spieto» no vienas galerijas uz otru. Bet te es prasu saviem studistiem, vai apskatījuši jaunāko izstādi, un dažs labs nemaz nezina, kur tāds muzejs Jelgavā ir. Dīvaini, vismaz ēku jau nu vajadzētu atpazīt…
– Pašam gan «Academia Petrina» nav neapgūta telpa. Un ne tikai ar ikgadējām Jelgavas Mākslinieku biedrības kopizstādēm.
Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā pirms pāris gadiem varēja skatīt «Divi vienā…», kur maniem darbiem (ne tikai ierastajiem akvareļiem un pasteļiem, bet arī eļļas gleznām) pievienojās koktēlnieka Arnolda Rogas (Ulda tēva, kuram 2013. gadā apritētu 100 gadu – red.) vairāk nekā 60 lielāku un mazāku skulptūru.
Bet man pašam patīk izstādīties arī mazākās pilsētiņās – kopizstādi ar tēvu parādījām arī Aucē, var teikt, manā dzimtenē, jo esmu dzimis turpat netālu – Bukaišos. Tāpat simpātiska šķita kopizstāde Dobelē, kur Mārītes Leimanes tekstilijas labi sabalsojās ar maniem akvareļiem.
– Esi apguvis vairākas izstāžu zāles arī tepat Jelgavā.
Sv.Trīsvienības baznīcas tornī bija neliela 15 akvareļu izstāde «Citas bildes», kas ļāva paskatīties uz Jelgavu un citām tuvām un ne tik tuvām Latvijas vietām no nepierastāka redzes leņķa.
Man patīk gleznot Jelgavas ielas un nostūrus dažādos gadalaikos, kur vēl slēpjas pagātnes ēnas. Par to vēl iespējams pārliecināties izstādē «Jelgava. Tālāk no centra. Studijas», ko Zinātniskās bibliotēkas galerijā varēs skatīt līdz 31. maijam.
– Ko vari teikt par tagadējo centru? Ir piekritēji, ir pretinieki.
Pilsētu taču pazīt vairs nevar. Es domāju, ka sen jau vajadzēja apgūt gan Lielupi, gan Driksu, gan Pasta salu. Esam taču pilsēta pie ūdeņiem. Varbūt kāds stūrītis romantikas kādam šķiet zaudēts, bet bijām aizgājuši par tālu. Abas upes bija aizaugušas un, vienkārši izsakoties, smirdēja. Gan jau sakuplos atkal kociņi, domāju, būs labi.
Paskaties, kas notiek vakaros – upmalā un citur centrā ir parādījusies tauta, kas vienkārši pastaigājas. Pirms vairākiem gadiem ko tādu nevarēja iedomāties – visi steidzās ātrāk nokļūt mājās.
(«Zemgales Ziņu» lasītājam droši vien šķiet, ka korespondents ar mākslinieku U.Rogu iegrimuši mierīgā sarunā, bet patiesība ir tāda, ka, uz nodarbību ierodošos studistu skaitam augot, aug arī rosme un kņada, ko ik pa brīdim pārtrauc kādas centīgas studistes nu jau bieži vien piemirstā uzruna «Skolotāj!»)
– Cik noprotu, gatavojaties kādam svarīgam notikumam?
Kā tad – 2. jūnijā atklāsim gada nobeiguma izstādi, kas zīmēšanas studijā ir svarīgākais notikums. Jāpiedalās visiem, un visi – tas ir cilvēku trīsdesmit. Un visdažādākie. Par mākslinieku jau šajā studijā nekļūsi, bet pamatzināšanas lieti noder. Mūsu studiju var uzskatīt par starta punktu tālāku mērķu sasniegšanai. Citādi (var arī sākt ar Jelgavas Mākslas skolu – konkurenti neesam) ne Dizaina un mākslas vidusskolā, ne Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā netikt. Nerunājot nemaz par Mākslas akadēmiju. Lai gan bijuši arī tādi gadījumi, bet izņēmumi tikai apstiprinot likumsakarības.
Nāk Lauksaimniecības universitātes studenti, sevišķi topošie ainavu arhitekti. Nav mums vecuma ierobežojuma, neatraidām arī tos, kas pēc vairāku gadu pauzes nolēmuši, ka nebūtu par sliktu atkal pazīmēt.
– Nemaz tik bargs neizskaties, bet var redzēt, ka meitenes savu skolotāju klausa. Vai nāk arī puišu cilvēki, un vai uzņemat visus bez iepriekšējiem pārbaudījumiem.
Ir arī daži puiši, šovakar vēl nav atnākuši. Rudenī uzņemam visus gribētājus, un pēc mēneša jau var redzēt, ka palikusi tikai labi ja puse. Pieeja ir visai nopietna, nekādus šovus mēs te nerīkojam, kas grib, tas mācās un patiešām kaut ko iemācās. ◆
