Šķiet, diezgan labi pazīstu cilvēku, ar kuru kopā patīkami vērot futbola mačus. Var just, ka lietpratējs. Pat tajos brīžos, kad futbola klubs «Jelgava» vēl necik augstu nekotējās un par tādām «ekstrām» kā Latvijas futbola kauss vai virslīgas čempionāta bronzas medaļas pat sapņot neuzdrīkstējāmies. Tagad gan kausu un medaļas piemēra lielākoties tie, kas futbolu vecajā «Daugavas» stadionā varbūt nemaz nav spēlējuši. Bet no šiem puišeļiem, pateicoties tādiem entuziastiem kā Dainis Kazakēvičs, Valērijs Minalta un vēl daži, izauga uzvara 1. līgā un vieta virslīgā. Diemžēl ne vienmēr saldais kapitālisms lēmis, ka visiem pietiek talanta spēlēt augstākā līmenī un dažu labu vietējās komandas dublieri aizstājis savās mājās varbūt ne pārāk vērtīgais senegālietis vai nigērietis.
Dīvaini, ka tas pats nosacītais futbola un citu sporta veidu draugs un atbalstītājs kļūst pavisam citāds, kad saruna neviļus novirzās uz daiļo mākslu pusi. Tūkstošiem dziedātāju un dejotāju – mazajai Jelgavai tas taču ir krietni par daudz. Tas turklāt viss maksā naudu. Labi, skolēni dzied un arī Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos dziedās un dejos bez algas. Bet daudzo koru un deju kolektīvu vadītāji? Tiem taču jāmaksā. Tiesa, lielākā daļa no viņiem spiesti piepelnīties ne vienā kolektīvā vien, lai nodrošinātu puslīdz cienīgu iztikšanu (ar to nekādā gadījumā nedomāju kritizēt Jelgavu un pašvaldības iestādi «Kultūra», te, cik zinu, par saviem kolektīviem un vadītājiem cīnās, cik nu iespējas atļauj).
Tomēr būsim atklāti – ir mums to pašdarbnieku par daudz. Vismaz tie, kas apmeklēja koncertu «Es nāku no mazas tautas», varēja par to pārliecināties. Un galvenais – pārāk labi. Kā konkurss, tā uzvarētāju vidū kāds jelgavnieks. Vai nu no Mūzikas vidusskolas, vai 4. vidusskolas nepārspējamās Celmu dinastijas un viņu kompānijas. Un tad vēl tā Līga Celma-Kursiete ar savu Jelgavas mērogiem neapšaubāmi pārāk izcilo «Spīgo».
Tas taču arī galu galā maksā naudu – gan jauni tērpi koristiem, gan futbolistiem. ◆
