Jelgavas kamerorķestris, solisti, dejotāji, 2200 dziedātāju un viens pasaules pirmatskaņojums.
Lai gan gaumes ir dažādas, pastāv arī vispārēji kanoni, un pēc vēriena un iesaistīto spēku kvalitātes par Jelgavas Pilsētas svētku kulminācijas punktu vajadzētu kļūt dižkoncertam «Latvieša dziesma Jelgavas vārtos» sestdienas vakarā Zemgales Olimpiskajā centrā. Paša karstākā mēģinājumu procesa starplaikā izdevās uz nelielu sarunu uzaicināt koncerta māksliniecisko vadītāju Ivaru Cinkusu.
– Varbūt maldos, bet šķiet, ka ar Jelgavu līdz šim nebijāt pārāk cieši saistīts – dzimis rīdzinieks, daudz darbojies Ventspilī. Kā nokļuvāt līdz Jelgavas 750. jubilejas, manuprāt, galvenā pasākuma – lielkoncerta «Latvieša dziesma Jelgavas vārtos» – mākslinieciskajai vadībai?
Par saistību ar Jelgavu nu gan nebūs taisnība, tā man ir visai cieša. Ja būsim precīzi, tad manai dzīvesbiedrei (no «Čikāgas piecīšiem» labi pazīstamā Lorija Vuda – red.), jo šeit dzimuši viņas vecāki, kas gan pēc kara pārcēlušies uz dzīvi ārpus Latvijas. Vēl tagad saglabājies īpašums Egas ielā, tā ka vismaz «pa sievas līniju» jūtos cieši saistīts ar Jelgavu.
Bet ne jau tāpēc «ar latvieša dziesmu nokļuvu Jelgavas vārtos». Pagājušā gada augustā man piezvanīja no Jelgavas pašvaldības iestādes «Kultūra». Izrādās, «vainojama» dižkoncerta režisore Dace Micāne-Zālīte, ar kuru biju jau vairākkārt sadarbojies dažādos ampluā. Starp citu, tieši pie Daces es uzkāpu uz skatuves kā muzikālais aktieris (I.Cinkuss piedalījies vairāk nekā 10 muzikāli un dramatiski teatrālos projektos, četrus no tiem vadījusi D.Micāne-Zālīte – red.).
Piedāvājums nāca tieši laikā, jo kopš XXV Vispārējiem dziesmu svētkiem, kur biju ne tikai virsdiriģents, bet arī noslēguma koncerta «Līgo» mākslinieciskais vadītājs, pagājuši divi gadi, un tieši gribējās ķerties pie kā lielāka.
Otrs priekšnoteikums (bet varbūt pat pirmais), kāpēc es piekritu šim piedāvājumam, bija sasaiste ar IV Vispārējiem latviešu dziesmu un mūzikas svētkiem Jelgavā – 120. gadskārta vienīgajiem lielajiem dziesmu svētkiem, kas notikuši ārpus Rīgas. Bet ne jau tikai tāpēc IV dziesmu svētkiem bija milzīga jauda. Ja papēta dziļāk, tie bija ļoti nozīmīgi un noteicoši Latvijas valsts izveidē. Faktiski šie svētki ir Jāņa Čakstes, kurš toreiz bija Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks, nopelns, jo, pamatojoties uz Kurzemes lauku biedrību pieprasījumu, tieši Jānis Čakste panāca IV Vispārējo dziesmu un mūzikas svētku rīkošanu Jelgavā 1895. gada jūnijā. To latvietību, ko nākamais pirmais Latvijas Valsts prezidents iesvēla caur šiem svētkiem, grūti pārvērtēt. Kaut vai atcerēsimies, ka toreiz kopkorī dziedāja cilvēki, kuru vectēvi un pat tēvi vēl bija dzimtļaudis – nebrīvi cilvēki. Un tas bija ļoti svarīgi dziedātāju, es pat neteiktu, garīgai atdzimšanai, bet gan garīgai piedzimšanai.
– Jūs gribat teikt, ka ceturtie dziesmu svētki nebija tikai «vieni no», ka tie savā ziņā bija nozīmīgāki nekā, piemēram, trešie vai piektie?
Noteikti. Tāpēc arī tagad nerīkojam vienkārši apaļas jubilejas piemiņas pasākumu, bet gribam mūsdienās pateikt to, ka tā latvietība ir jāuztur un par to ir būtiski domāt visu laiku. Citādi pēdējos gados mēdzam ieslīgt tādā ērtā garīgā stāvoklī, kad viss liekas pašsaprotams. Bet nekas nav pašsaprotams, kur nu vēl brīvestība – tā nevar būt pašsaprotama. Šo domu tad mēs jaunajam cilvēkam gribam vēstīt – šajā gadījumā caur koriem un mūziku.
– Pirms divdesmit gadiem Jelgavā atcerējāmies IV dziesmu svētku simtgadi. Šo pasākumu vadīja virsdiriģents Edgars Račevskis. Arī tagad viņš ir sastopams mēģinājumā koncertam, kura mākslinieciskais vadītājs ir Ivars Cinkuss. Vai tā ir tikai sagadīšanās?
Ja arī sakritība, tad ļoti laba sakritība, jo esmu Edgara Račevska skolnieks, un man jau ļoti patiktu, ja sauktu arī – pēctecis. Jo arī vīru koru kustībā cenšos būt maestro aizsāktā darba turpinātājs. Bet nevajag runāt ar pagātnes pieskaņu, jo Edgars Račevskis būs arī šāgada Jelgavas dižkoncerta virsdiriģents – viņa vadībā skanēs paša sacerētā kantāte ar Andreja Eglīša tekstu «Ir viena brīnumdziesma». Un kurš gan vēl no klātesošajiem būtu pelnījis koncerta ievadā diriģēt Latvijas valsts himnu, ja ne Edgars Račevskis?
Bet par tiem vīru koriem – tas vairāk ir stereotips, jo ne jau tikai ar tiem vien jūtos saistīts. Šajā brīdī pat vairāk nodarbojos ar baroka mūziku vai jauktajiem koriem.
– Pats vien esat vainīgs pie šā stereotipa veidošanās vai, ja precīzāk, jūsu nepārspējamais vīru koris «Gaudeamus». Citiem gan patīk uzsvērt, ka vīru koriem Latvijā kopumā stāvoklis nav nekāds spožais.
Es neteiktu, ka ir problēmas tieši ar vīru koriem, ir problēmas ar dziedošiem vīriešiem vispār – paskaitiet proporcijas, cik vīru balsu ir jauktajos koros! Negribētos svētkos atgādināt, ka Latvijā ir problēmas ar vīriešiem vispār, jo to skaits samazinās ne tikai koros. Daudz kas, protams, atkarīgs no ekonomiskajām iespējām, un ceru, ka krīzei tiksim pāri. Vismaz skaitliski (kā vienības) vīru un zēnu koru skaits pat sācis augt.
– Atmetot liriku, ir jau arī kāds tīri pragmatisks labums no šāda Jelgavas dižkoncerta – gandrīz pa vidu starp diviem lielajiem dziesmu svētkiem tas ir sava veida stimuls gan diriģentiem, gan dziedātājiem.
Jāturas pie radošās veselības. Pēc 2013. gada svētkiem man šķita, ka es nekad vairs negribēšu vadīt nevienu lielu dziesmu svētku mēroga pasākumu, jo tas ir liels un nežēlīgs darbs. Nekad nevari izpatikt visiem, un atpakaļ var dabūt ne tikai patīkamo. Bet nu, kad pagājuši divi gadi, atkal gribas izdarīt ko lielāku.
Pēc kaut kā latviski kopīga izslāpuši arī dziedātāji. Pagājušajā vasarā gan Rīgā bija Pasaules koru olimpiāde, bet tur dominēja starptautiskais, nevis latviskais. Mežaparka kopkoncertā gan visu centās pasniegt latviskā mērcē, bet saturs tomēr bija internacionāls.
Toties, cik varēja pārliecināties no reģionu kopmēģinājumiem, Jelgavas dižkoncerta repertuārs dziedātājiem iet pie sirds.
– Reģionu kopmēģinājumi – tas nozīmē, ka nebūs tikai kori no Jelgavas un tuvākās apkārtnes?
Nē, pieteikušies vairāk nekā divi tūkstoši dziedātāju – gan no Balviem un Alūksnes, gan visdziļākās Kurzemes. Tiks aptverta visa Latvija. Protams, zemgaliešu būs visvairāk.
– Un kā pats vērtējat repertuāru?
Vajadzēja sasaisti starp tiem, pirms 120 gadiem notikušajiem, un tagadējiem svētkiem, lai pārliecinātos, ka Jāņa Čakstes ideāli nav zuduši. Tāpēc arī Jurjānu Andreja kantāte «Tēvijai», kur Jelgavas kamerorķestrim, koriem un diriģentam Jānim Zirnim pievienosies Nacionālās operas soliste Inga Šļubovska. Kā sava laika novitāti es pats diriģēšu Jāzepa Vītola un Ausekļa «Beverīnas dziedoni», kas pirmo reizi kopkorī izpildīts 1895. gadā IV Vispārējos latviešu dziesmu un mūzikas svētkos. Starp citu, tieši šajos svētkos Jelgavā pirmo reizi tika īstenota ideja arī par apvienotā latviešu simfoniskā orķestra līdzdalību. Šoreiz tā lomu pildīs Jelgavas kamerorķestris, ko teicami sagatavojis Aigars Meri.
Labs palīgs tilta mešanai uz mūsdienām ir arī Raiņa un Aspazijas (150), Emīla Dārziņa (140) jubilejas – bez klasiķu «Lauztajām priedēm» un «Sapņu tālumā» koncerta repertuārs nav iedomājams.
Ja tilts, tad neiztikt bez Imanta Kalniņa un Jura Kulakova ar Eduarda Veidenbauma vārdiem. Vēl tuvāk mūsdienām – Ēriks Ešenvalds.
– Mēģinājums Zemgales Olimpiskajā centrā gan vēl nav bijis, bet vai nav bail no problēmām ar akustiku stadionā?
Vismaz vizuālais tēls ir ļoti patīkams, turklāt skatītāji un «futbolisti» šoreiz būs mainīgās lomās: kopkoris muzicēs no tribīnēm, bet skatītāju sēdvietas būs iekārtotas futbola laukumā. Protams, bez apskaņošanas arī neiztiksim, un domāju, ka viss būs kārtībā. Atliek cerēt uz labiem laika apstākļiem, sevišķi skatītājiem, jo mūziķus un dziedātājus piesegs jumts.
– Lai vai kādi laika apstākļi, galvenais parasti tomēr ir koncerta nobeigums.
Jā, un beigt dižkoncertu esam iecerējuši ne vairāk, ne mazāk kā ar pasaules pirmatskaņojumu – tā būs Līgas Celmas-Kursietes un Kārļa Vērdiņa «Mītavas teika» kopkorim un simfoniskajam orķestrim.
Domāju, ar Līgu jelgavnieki nav jāiepazīstina, un, zinot viņas līdzšinējo darbību un spējas, es arī viņu uzrunāju nobeiguma skaņdarba sacerēšanai. Līga piekrita, bet vēl nebija literārā materiāla. Kad izstāstīju savas emocionālās sajūtas, komponistes izvēle savukārt krita uz savu skolasbiedru Kārli Vērdiņu, kurš no Jelgavas 4. vidusskolas skolēna kļuvis par pazīstamu dzejnieku.
Spriežot pēc samēģinātā, būs labi – kas gan vēl labāk uzrakstīs savu teiku, ja ne paši mītavieši. ◆
