Jūs teiksiet, ka labu mākslas izstādi pusstundā neiespējami aplūkot. Man nebija citas izejas, un man tas izdevās. Var jau būt tāpēc, ka daudz kas no eksponētā bija pazīstams, vai arī tāpēc, ka tik īstas un pamatīgas vērtības ir vienkārši uztveramas. Runa ir par izstādi «Boriss Bērziņš 1930–2002». Vēl tikai nedēļu tā skatāma Rīgas Mākslas telpā, un, kā teica viens no nejauši satiktajiem viņa kolēģiem: «Pat pagrabā ģēnijs izskatās labi!». Izstāde ir lieliska un, ja gribat kaut ko īstu, tad tā jāredz. Viss ģeniālais ir vienkāršs – arī šo frāzi var attiecināt uz mākslinieku un pāris semestrus manu gleznošanas skolotāju Latvijas Mākslas akadēmijā. Atceros viņa uzliktos uzstādījumus, kur gandrīz vienmēr bija kāda ļoti apjomīga māla krūze vai kāds izmērā liels priekšmets, piemēram, koka abra vai pamatīgs veļas dēlis. Nemanāmi ienākot, ar auklu tīkliņu rokās, kam vienmēr cauri spraucās kāds sainītis, viņš neuzbāzīgi un klusā balsī dalījās savā pieredzē ar studentiņiem. Vienu padomu atceros vienmēr – jebkurš mākslas darbs sākas ar kārtīgu zīmējumu. Tur nekas nebūs, ja apakšā nebūs pamatīgs zīmējums. Un tikai pēc tam krāsa. Toreiz viņš bija mans gleznošanas pasniedzējs – vizuāli vienkāršs lauku vīrs, kam zem žaketes vienmēr bija pavilkta adīta veste. Reizēm ar asprātīgu komentāru, smalku stiķu pilns, bet vienmēr nemanāms un kluss. Šodien skatos uz viņa spēcīgo formu un līniju spēku un redzu savdabīgu, īstu un pamatīgu pasauli bez izlikšanās. Lai gan viņš pats ir teicis: «Man iznāk ziedi, kad es gleznoju savus ziedus. Kad es nekopēju, bet meloju.» Vai arī kad, jautāts par zīmētajām nemainīgi kuplo sieviešu formām, viņš atzīst: «Man viens dakters teica, ka te viss ir nepareizi. Tā nemaz nevarot būt – tik šaurs viduklis nespēj panest tik kuplu dibenu. Bet es tā gribu pārspīlēt tās formas, un viss.»
Viņš pārspīlē raudošas dāmas asaras portretā, kur tās birst pār apaļajiem vaigiem kā pupas. Viņš zīmē neskaitāmus zīmējumus ar nosaukumu «Brunči», kur pār krēsla atzveltni pārmestie brunči vēl kopē valkātājas ļoti apaļās formas. Viņš pirtī gājējas iekrāso gailošu ogļu krāsā, lai parādītu, cik karsta miesa ir pēc pēršanās.
Zem spēcīgi vilktām līnijām un meistarīgi lazētiem laukumiem var sajust kārtīgu darbu. Lai attēlotu vienkāršo dzīvi, zīmēts un pētīts daudz. Pat grāmatas lapaspuses netika taupītas. Jā, zīmēts arī ar zilu lodīšu pildspalvu mākslas grāmatu lappusēs, pieskicēts un piefiksēts kāds noklausīts teksts. Aizkustinošs piemērs ir kādā skicē ierakstītais: «Sūds tāds!», kad iereibuši līgotāji strīda karstumā aplaimo cits citu ar «laipnībām». Un vienmēr viss tiek izlaists cauri bērziņiskai cenzūrai: «Es varu uzzīmēt atbaidoši līdzīgi, bet es to nedaru, jo tā nav māksla.» ◆
