Sibīrijā izsūtītie Mirdza un Alberts Reihenbahi vēstulēs atklāja viens otram mīlestību, kas deva spēku izdzīvot.
Pieminot komunistisko genocīdu, deportācijas Padomju Savienībā, tās okupētajās Baltijas valstīs, neviļus rodas jautājums, kas cilvēkiem tajos apstākļos palīdzēja izdzīvot. Viena no atbildēm ir – mīlestība, kas uzplauka arī tad, kad cerību bija maz.
Šopavasar Zaļenieku pagasta Ūziņos 95. dzimšanas dienu nosvinēja Dzirnavu Bērziņu saimnieks Alberts Reihenbahs. 17 gadu no savas dzīves viņš pavadīja Krievijā, Krasnojarskas novadā pie Angāras upes. Tur satika arī savu mīlestību Mirdzu. Abu kopdzīve ilga tikai 27 gadus – 1975. gada rudenī smaga slimība aizsauca Mirdzu aizsaulē. Taču pirms aiziešanas viņa nodeva savas mīlestības vēstules meitai Anitai, kas tāpat kā māsas Silvija un Laima dzima Sibīrijā, bet mūsdienās darbojas Jelgavas politiski represēto apvienībā «Staburadze».
Alberts Reihenbahs piedzima 1920. gadā latviešu strēlnieka, vēlāk aizsarga un Kalvenes pagasta vecākā Rūdolfa Reihenbaha un viņa sievas Mades četru bērnu ģimenē. Arī 1914. gadā dzimušās Mirdzas tēvs Jānis Bergs bija cīnījies strēlniekos, darbojies aizsargos un ievēlēts par pagasta vecāko Zaļeniekos. Pagasta aizsardžu priekšniece, arī pašu teātra režisore un aktrise bija Mirdzas māte Berta Bergs. Atbilstoši padomju okupācijas laika ideoloģijai abas ģimenes bija padomju varai bīstamas un tādēļ nīcināmas, uz mūžu izsūtot no Latvijas. Jāpiebilst, ka Mirdza 1940. gada decembrī bija precējusies. 1941. gada 14. jūnijā viņas vīram izdevās no apcietināšanas izbēgt. Otrā pasaules kara beigās viņš emigrēja uz Austrāliju un mūžu nodzīvoja, izveidojis citu ģimeni.
Atceroties jaunību Sibīrijā, Alberts stāsta, ka ar Mirdzu dzīvojis vienā Artjuginas ciemā. Tur saskatījušies, sadraudzējušies un sagājuši kopā. Vēstules liecina, ka tik vienkārši gan nebija. Darbs mežā, zvejā, kā arī citi apstākļi dažkārt pāri izšķīra uz vairākiem mēnešiem. Tad abus vienoja vēstules, ko viņi viens otram nogādāja ar uzticamu cilvēku palīdzību.
Alberts – Mirdzai
Svētdien, 1945. gada 9. decembrī
«Dzīve ir skaista,» saka dzejnieki. Ticu un redzu, ka tiešām viņa tāda ir. Arī šeit, mošķu pilnajā Sibīrijā. Apklusa kara troksnis, dabūju zināt par mājām, radiem. Vēl šodien atradu mazu vēstulīti no Kirovas rajona. Tajā minēts mans tēvs… Visas jau tā bālās cerības vējā. Neredzēt un nespiest vairs tēva sastrādāto roku. Nedzirdēt vairs viņa balsi, pamācības, Kurzemes arāja smagos soļus. Cik laimīgi esat tie, kurus vēl kāds gaida mājās. Apskaužu jūs, bet reizē priecājos un jūsmoju līdzi par jūsu prieku – lielo laimi.
Dzimtenē mājas izpostītas, radi izklīduši. Ko darīt tur? Tikai viena vienīgā – pati Dzimtene, Dzimtene sauc. Kādreiz jautāju – vai vērts dzīvot? Atbilde stingra: «Ja esi latvietis, arī tāpēc vērts. Vērts dzīvot Dzimtenei.»
(Alberts Reihenbahs vēstulē piemin tēvu Rūdolfu Reihenbahu, kurš bija starp vairāk nekā trīs tūkstošiem no Latvijas deportētajiem vīriešiem, kas četrdesmitajos gados no bada un spēku izsīkuma mira soda nometnēs – red.)
Svētdienā (ap 1945. gadu)
Mazu brīdi pie Tevis!
Laime bēg tad, kad par viņu domā, bet atgriežas tad, kad esi par viņu aizmirsis. Šo gribu attiecināt uz sevi, jo pēdējo vēstuli no Tevis saņēmu agrā rīta stundā, kad nebiju par to domājis. Paldies Tev par to! Tavi rakstītie vārdi mani atkal iepriecināja, stiprināja. Tanī dienā pēc katras vēstules izlasīšanas reizes kartupeļu maisi kļuva vieglāki un palīgs to celšanai likās nevajadzīgs. Vārdi daudz dod, bet arī reizē laupa – paliek neziņa, šaubas, bet…
Lēni iet nedēļas dienas. Ātri paiet atnākušās svētdienas. Svētdienas vakari man likušies skaisti jau no bērnu dienām. Tikai to pagājušo laiku svētdienas vakari daudz atšķiras no pašreizējiem… No svētdienas vakariem šeit, varenajā Sibīrijā, pie plašās Angāras, lielajiem kalniem pieplakušajā mazā Artjuginā. Šie appludina un pārpludina visu bijušo ar bagātajiem skaistuma avotiem, kas vienmēr ar savu tīro ūdeni skalo prom visas nogulsnes – bijušo, un viņu tīrajā atspulgā redzu sevi laimīgu. Šie vakari devuši pagriezienu ietajā ceļā. Visu tagad uzskatu gaišākās krāsās, arī pati Sibīrija, šī trimdinieku zeme, man kļūst skaistāka, un arī mošķi tā nekož…
Skaistumu atrodu varenajos viļņos Angārā un lielās, mežonīgās vēja brāzmās. Par to visu parādā esmu gaišai, lielai, visu labo tikumu iemiesojošai Zvaigznei. Liktenim pateicību esmu parādā, ka man ir dota iespēja ar šo Zvaigzni satikties un Viņas gaišo staru lokā stiprināties. Atmiņu pavedienā ieaužas stingri katrs kopā pavadītais brīdis, katra tikšanās un redzēšanās. Analizējot tikai atrodu, ka neesmu necik cienīgs sildīties viņas izstarotajā gaismā.
Mirdza – Albertam
Riet saule, smaržo ziedi, čalo straujā Zirguleja (Angāras pieteka, kas atrodas gravā – red.). Sēžu tās krastā, šovakar atkal gribu būt viena, viena ar sevi un Tevi. Nesen viļņi steidza uz krastu, manas domas sekoja viļņu rotaļai. Uz krastu, tik uz saulaino krastu, kuru atstāju, bet straume jau mani pašu nesa lejā gadus četrus.
Daudz ātrāk aizgāja pagājušā vasara. Tā aiziet arī šī. Tik steidzīgi. Ai, vasara, ziedu vasara! Viss, viss steidz jau uz rudens pusi. Tevis dēļ, vasara, tik ļoti iemīlēju dzīvi un arī laikam kādu cilvēku. Jā, tomēr tas tā ir un ne citādi. Kaut zinu, tā nedrīkstētu būt, nē!
Tagad arī mans skats slīd pāri Angārai, kura pašreiz ir tik mierīga, bet dažreiz arī nemiera pilna kā es pati. Vai tu pati arī zini, kas liek taviem viļņiem baltiem kļūt? Vai es zinu, kādēļ vakaros bēg miegs? Jā, tagad to zinu, to teica sirds kādā skumjā jūnija vakarā. Kad reiz klusēsi, tu nepaklausīgā sirds?!
Alberts – Mirdzai 1946. gada 13. februārī Artjuginā
Neļaunojies, ja maz uzrakstīšu, jo nupat tikai dabūju zināt, ka būs tāda iespēja. Aizgāju no darba, lai drusku uzrakstītu. Priekšnieks drīzi jau jūgs zirgu. Neziņa, kas sevišķi mani māc, ir Tava veselība. Kā jūties? Vai bīstama slimība? Neviens no turienes nebrauc – nezinu, kā Tev iet. Gaidu ar nepacietību kādas ziņas.
Lai gan strādāju dienu dienā atkal vecajā darbnīcā, tomēr garastāvoklis ļoti zems. Iemeslu būtu lieki rakstīt – sapratīsi pati: vai tiešām redzēsimies tikai pavasarī? Vai, cik neiedomājami tālu?
Šejienes latvieši saņem vēstules diezgan bieži, arī es pa retam. Vakar dabūju zināt, ka man atsūtīja laikrakstus, vēstuļu papīrus un notis. Vainīgā ir māsīcas meita, kas toreiz palika kā maza meitenīte, bet nu jau iet Liepājā ģimnāzijā. Dzidrai atrakstīts, ka Liepājā jau vairākas diennaktis uzturas angļi. Kāpēc – nezinām?
Beigšu rakstīt. Ja iespējams, raksti, jo zini, ka kādam ar saviem vārdiem sagādā neaptveramu prieku. Veseļojies ātri un krāj spēkus priekšdienām! Gaidīšu! Ar mīļu buču Tavs A.
Mirdza – Albertam 1946. gada 23. martā
Šovakar saņēmu vēstuli no dzimtenes, svešas meitenes rakstītu. Likās, ka ar ko smagu un netīru pielijusi baraka. Tādēļ to tik neiznīcināju, ka tajā stāstīts arī par manu tēvu.
Strādājam atkal bez svētdienām, rīt jau otrā tāda, un vēl viena būs. Pēc tam sola atdot, kad – nezinu. Nezinu arī, kur tās pavadīšu.
Viss būtu labi, bet kara rēgs biedē atkal pasauli. Skumji, bet, kamēr viņa vēl nav, neviens mums nedrīkst laupīt vēlēšanos dzīvot. Un tieši tagad šī vēlēšanās ir visstiprākā.
Otrdien, 1946. gada 27. augustā
Pirmdien nebija daudz saules, bet skats baidījās vērsties augšup. Galva bija neaicinātu domu pilna, smaga. Rīts Zirgulejā pārsteidza, mulsināja: arī tev var būt pašai sava tīra, gaiša istaba, nebūs jāiet ziemu mežā, jādedzina galotnes, jābrien dziļais sniegs. Ja kāds met kauliņus par manu darba un dzīves veidu, klusēdama klausījos, vilināja tas viss, bet tad it kā vēl dzirdēju tavus pēdējos vārdus: «Sestdien gaidīšu tevi atkal.» Un es teicu: «Nē, nē, gribu labāk dedzināt galotnes.» Saruna bija tomēr tik nopietna, ka man lika pārdomāt. Es negribu zaudēt mazo brīvību, un sestdien Tu teicies vēl gaidīt. Nezinu, cik pareizi atkal daru, bet Tev es saku to pirmajam, un tas, ko Tu teiksi, būs diezgan svarīgi, kāda būs mana atbilde. Nedusmo un pieri nesavelc grumbās, šo lasot. Tā ir tava paša vaina, ka tik daudz tev saku.
Šodien līst, tādēļ rakstu. Jurta mūs glabā. Gaidu sestdienu un gribu dzirdēt, ko teiksi. Pagaidām beigšu! Attā! Tu!
Sestdien, 1946. gada 31. augustā
Velk zirdziņš laivu, tālumā redzama Artjugina, bet pirms tam vēl Zirguleja. Netīk vairs tā nemaz. Viņa liekas man tagad kā sprosts, kurā varu ieskriet. Redzēs, kā būs. Spārni vēl nav apgriezti. Vēl šodien noteikti tikšu līdz Artjuginai, līdz Tevīm. Uz tikšanos! M. ◆
