Globālo investoru skats uz biznesa Eiropas karti beidzas ar Polijas robežu, viņus neinteresē Baltija, pat nerunājot par tik mazu valsti kā Latvija. Diemžēl šāds ir mans secinājums pēc vairāku forumu un konferenču apmeklēšanas šai pavasarī, kā arī tiekoties ar pasaulē ietekmīgāko investīciju kompāniju pārstāvjiem.
Globalizācija, tehnoloģijas, demogrāfija – tie ir šā brīža pasaules galvenie ekonomikas virzītājspēki. Ja mēs reāli paskatāmies uz situāciju Latvijā, tad nekas no tā nav Latvijas virzītājpamata sarakstā. Pasaules lielie spēlētāji tehnoloģiju jomā uz tik mazu tirgu kā Latvija skatās kā uz «pirmo pakāpienu». Demogrāfija mūsu valstī ir tikai ar mīnusa zīmi. Globalizācija ir viena no ekonomikas attīstības tendencēm, kuru neizmantojam. Un vai mēs spējam savā valstī zīmolu gigantiem piedāvāt tādus nosacījumus globalizācijas kontekstā, lai viņi būtu ieinteresēti paskatīties uz mūsu pusi? Protams, savu artavu Baltijas valstu investīciju pievilcības apšaubīšanā «piemetis» arī konflikts Austrumu kaimiņvalstīs. Krievijas un Ukrainas konflikts investoriem liek piesardzīgi raudzīties uz reģionu kopumā, turklāt Latvijas ekonomika jau sāk saskarties ar izrietošo spiedienu, kas rada nestabilitāti valsts ekonomikā arī investoru acīs.
Šā brīža ekonomiskā situācija Latvijā ir izdevīga tikai lokālajiem zīmoliem, kuri šeit jau iekarojuši stabilu tirgu, un nākotnē to galvenais uzdevums ir noturēt savu tirgus daļu vai par dažiem procentiem to vēl palielināt. Zīmoliem, kuri ir jau sen iekarojuši savu vietu zem saules Latvijas vai Baltijas mērogā. Taču Latvijas valsts kopējam ekonomikas attīstības scenārijam situācija ir neapskaužama, un to mainīt iespējams, tikai mainot domāšanu un izpratni politiskajā līmenī. Runa ir par politisko gribu un iesaisti. To pierāda arī to mūsu kaimiņvalstu pieredze, kuru politiķi un lēmuma pieņēmēji nekautrējas sēdēt pie viena galda ar investoriem, piedāvājot pēdējiem īpašos nosacījumus, tādējādi veicinot viņu lēmumu par labu savai valstij.
Investori, kurus satikām Parīzē globālajā industrijas un loģistikas konferencē, mums jautāja, kas ir mūsu valsts piedāvājums. Ar ko mēs esot labāki nekā Lietuva vai Igaunija? Skaidras atbildes uz šo jautājumu nav, jo visi mūsu nosauktie plusi, salīdzinot ar kaimiņvalstu piedāvājumu, nepārvēršas par izvēles priekšnosacījumu. Ja Igaunija reinvestēto peļņu neapliek ar nodokļiem, kāpēc peļņa jāatstāj Latvijā? Tieši šis ir viens no argumentiem, kāpēc Skandināvijas ražotāji kā loģistikas valsti izvēlas Igauniju. Turklāt konkurence ar savām kaimiņvalstīm ir ļoti šaurs skatījums, jo Eiropas kontekstā Latvijai un Baltijai kopumā ir jākonkurē ar tādām valstīm kā Polija, Čehija, kurās ir ļoti augsta biznesa aktivitāte, kā arī Ungārija, Rumānija, Slovākija u.c. Latvija ar labāku piedāvājumu, nodokļu politiku un citām priekšrocībām spētu pārvilināt daļu no uzņēmumiem, kuri nav skaidri izlēmuši par sava biznesa ģeogrāfisko dislokāciju. Taču Latvijai pietrūkst politiskās gribas un ieinteresētības. Pietrūkst politiskās un uzņēmējdarbības izpratnes kompetences, lai spētu panākt rezultātu.
Tikai privātā uzņēmēja spēkos nav pievērst pasaules globālo uzņēmumu interesi, jo pēdējiem ir jājūt, jādzird un jāredz, ka valsts vārda tiešā nozīmē stāv aiz šā uzņēmēja un rada tam stabilitātes sajūtu. Jebkurā gadījumā privātā uzņēmēja skats uz globālo zīmolu saistīts ar samērā šauru savu skatījumu un ieinteresētību, spējot piedāvāt tam ļoti koncentrētu sadarbības redzējumu.
Mums Latvijā katastrofāli pietrūkst lielo globālo ražotāju filiāļu, un šādu zīmolu piesaistei vajadzētu kļūt par politiskās dienaskārtības prioritāro jautājumu. Ražotāju, kas pulcētu ap sevi desmitiem vietējo ražotāju, radot darbavietas, infrastruktūru utt. Šādu ražotāju piesaiste būtu ātrākais veids, kā attīstīt jaunu ražošanas platformu Latvijā, kas savukārt veicinātu jaunu ražotāju attīstību.
Pašlaik Latvijas ražotāji ir «apakšuzņēmēju» ražotāji – ražojot kādam globālam uzņēmumam, kurš dienas beigās uzliek savu zīmolu un savu pievienoto vērtību. Taču risinājums, kas varētu padarīt valsti konkurētspējīgāku, ir pašu uzņēmēju tēla un spēcīgāku zīmola radīšana. Pašlaik Latvijas ražotājiem šādu ambīciju nav, un bieži uzņēmumi, kas ir spējīgi ražošanā savu produkciju pārdot, to dara zem lielo uzņēmuma zīmoliem. Piemēram, tādiem kā «Ikea». Protams, lielais zīmols ir tas, kas nopelna, līdz ar to Latvijā mītošais uzņēmējs saņem daudz mazāku peļņas procentu un Latvijas valsts faktiski tik, cik pati ieguldījusi.
Vai šādi mēs spēsim pierādīt, ka arī Latvija pasauli var pārsteigt ar savu «Skype»? ◆
Guntars Cauna, «NP Properties» biznesa attīstības un pārdošanas direktors
