Ceļot, kā zināms, var dažādi – kuģot pa jūru, lidot, braukt ar automašīnu. Iedalījums var būt vēl smalkāks, jo iespējams doties svētceļojumā kājām vai garā velotūrē. Kopš arī no Latvijas gaisa kuģi trauc teju vai uz visiem galamērķiem pasaulē, par iecienītu ceļošanas veidu kļuvusi lidošana. Un kā nu ne, ja pāris stundās nokļūsti slavenākajās zemeslodes pilsētās ar tikpat zināmiem tūrisma objektiem. Tomēr mēs (mūsu ģimene un draugu pāris) vienojamies, ka šoreiz dosimies ceļojumā ar automašīnām.
Jau sākotnēji skaidrs, ka uzdevums nebūs no vienkāršākajiem – jāšķērso piecu valstu teritorijas, lai sasniegtu sesto – Francijas dienvidus. Tiesa gan, turpceļam izvēlamies nevis ātrāko ceļu (tas būtu caur Vāciju), bet gan skaistāko – pa Vidusjūras rivjēru. Ceļojumu nosacīti var sadalīt divās lielās daļās – turpceļā un šajā laikā pieredzētajā un dzīvošanā galamērķī, kas mūsu gadījumā bija neliela pilsētiņa Flerī Francijas dienvidu reģionā Langdokā-Rusijonā.
Naktsmītnē pie dabas fotogrāfa
Tā kā turpceļā vien paredzēts nobraukt aptuveni 3000 kilometru, Lietuvai un Polijai cauri izskrienam lieki neapstājoties, vien tik daudz, lai paēstu un izstaipītu kājas pēc garo stundu sēdēšanas. Pirmā mūsu nakšņošanas vieta paredzēta Brečlavā, Čehijā pie Austrijas robežas.
Tur mūs sagaida ļoti laipni saimnieki. Turklāt sarunās atklājas, ka viesu nama saimnieks Jans Haladijs ir dabas fotogrāfs un naktsmītnē gan izvietoti viņa darbi, gan apskatāma izdotā putnu fotogrāfiju grāmata. Nama interjera niansēs skaidri manāms, ka saimnieki mīl estētisku vidi. Piebraucot pie mājas nelielajā pilsētiņā, nekas neliecina, ka aiz vārtiem slēpjas tik skaisti iekopts pagalms un jaukas naktsmītnes nogurušiem ceļotājiem. Saimniece Lenka neslēpj izbrīnu, ka vienā paņēmienā esam atbraukuši tādu gabalu, un vairākas reizes pārjautā, vai tiešām pievārēti 1200 kilometru.
Sākotnēji neko apskatīt Čehijā neesam plānojuši, bet nu jau vairākos ģimenes braucienos pārliecināmies, ka šī valsts mūs vienmēr iemanās pārsteigt ar kādu skaistu vietu. Šoreiz konstatējam, ka atrodamies blakus Lednices-Valtices areālam – tajā atrodas ārpus islāma valstīm augstākais minarets. Šis fakts rosina ziņkāri un nolemjam plānus pamainīt. Abas pilsētas pie Austrijas robežas vieno Lednices-Valtices areāls – UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauts parks ar daudziem tempļiem, mākslinieciskām drupām, arkām un kolonādēm. Katrā no pilsētām ir pils, ko cēluši Lihtenšteini, savulaik viena no čehu zemes ietekmīgākajām dzimtām.
Neogotiskā stilā veidotā Lednices pils tapusi 19. gadsimtā vidū. Uzmanības vērti ir tās krāšņie interjeri, bet tikpat izcils Lednices tūrisma objekts ir ainavu parks ar ezeriem un 60 metru augsto minaretu. Jūnija sākumā pils parkā krāšņi zied rozes un citas puķes, bet parkā pie ezera pārsteidz milzīgs ziedos izplaucis tulpju koks. Pienākot pie pils, nevar nojaust, ka aiz tās plešas tik milzīgs un skaists parks ar veciem kokiem. Līdz minaretam, izrādās, kārtīga pusstunda jāsoļo. Par augstākā titulu grūti spriest, bet glīts tas tiešām ir.
Šis Čehijas apgabals – Dienvidmorāvija – vilina tūristus ar savu bagātīgo vēsturisko mantojumu. Reģiona (un visas Morāvijas) galvaspilsēta Brno ir slavena kā universitātes pilsēta, kā arī ir otrā lielākā pilsēta Čehijā. Iebraucot valsts dienviddaļā, arvien vairāk redzami plaši vīnogu dārzi, jo šis rajons lepojas ar senām vīna darīšanas tradīcijām – tās Morāvijā pastāv kopš 13. gadsimta. Vietējais klimats ļauj nogatavoties vēlajām vīnogu šķirnēm. Vīndari audzē galvenokārt balto vīnogu šķirnes. Ceļojot pa šo apkaimi, var ielūkoties kādā no vīna pagrabiem, kur iespējams nobaudīt un iegādāties vīnu. Protams, tos par zemām cenām var nopirkt arī veikalos, gluži tāpat kā čehu tik iecienīto alu.
Gan naktsmītņu, gan ēdināšanas un tūrisma apskates objektu ziņā Čehija, kā vienmēr, iepriecina ar tīkamām cenām. Degvielu gan labāk ieliet pirms tam Polijā un vēlāk Austrijā. Pēc mūsu novērojumiem, Čehijā tā ir dārgāka (tomēr Itālija šīs cenas krietni pārspēj).
Caur dolomītiem uz jūru
Arī mūsu ģimenes tik ļoti iemīļotajā Austrijā šoreiz īpaši nepiestājam. Vienīgi nogriežamies no autostrādes, lai Grācā iepildītu degvielu. No pieredzes zinām, ka tur ir zemāka cena.
Tālāk jau ceļš ved kalnu virzienā. Austrijas pusē ainava aiz loga kļūst arvien kalnaināka, bet, šķērsojot Austrijas un Itālijas robežu, abpus ceļam jau slienas īsti milzeņi.
Nākamā naktsmītne paredzēta kempinga mājiņā pie Adrijas jūras, pavisam netālu no Venēcijas. Jau kopš pirmās ceļojuma dienas cauri Polijai mūs pavada silti laika apstākļi (ap trīsdesmit grādu). Siltums (un bērnu lūgumi) liek pirms došanās tālāk aizstaigāt obligātā vizītē uz Adrijas jūru. Ūdeni tajā var novērtēt kā pilnīgi noteikti peldamu, ko mazākais bērns arī izmanto.
Nākamajā dienā ceļš ved slīpi pāri Itālijas zābaka augšdaļai uz Vidusjūras rivjēras pusi. Braukšanai ar automašīnu, protams, ir viens pamatīgs mīnuss – garās un nogurdinošās stundas ceļā –, bet ir arī savi plusi. Viens no tiem ir iespēja pilnībā izbaudīt ārkārtīgi skaistus dabasskatus. Man kā cilvēkam, kas aizrāvies ar ēst gatavošanu, nozīmīga ir arī iespēja atvest mājās dažādus dienvidu valstu gardumus un slavenos vīnus.
Tiem, kam ir mazi bērni un redzēta multfilma «Vāģi 2», varu apstiprināt, ka tieši tādas tās ainavas Vidusjūras piekrastes autoceļos arī ir. Gandrīz vai taustāmi uz autostrādes iespējams iztēloties, ka priekšā esošajā tunelī ietraucas Makvīns un Frančesko Bernulli.
Reģions Itālijā, kas atrodas pie Vidusjūras, ir Ligūrija. Rietumu piekraste (pa kuru ceļojam) pazīstama kā Ponentes Rivjēra. Tā ir šaura krastmalas josla, kas stiepjas līdz Francijas robežai. Viena no slavenākajām vietām šajā piekrastē noteikti ir Sanremo, kas pazīstama kā elegants kūrorts, kurā izpriecas aristokrāti sāka baudīt 19. gadsimta beigās. Šejienes savrupmājās uzturējies komponists Pēteris Čaikovskis, dinamīta izgudrotājs Alfrēds Nobels, dzejnieks Edvards Līrs. Mūsdienās, tāpat kā agrāk, pilsētas nozīmīgākais objekts ir kazino.
Itāļu mammas pasta un vietējais vīns
Protams, sākoties vasarai, Vidusjūras piekraste ir atpūtnieku iecienīta, tāpēc savu nākamo naktsmītni meklējam mazākā ciematā mazliet nost no jūras. Ar savu izvēli esam trāpījuši desmitniekā. Izdrukātajā rezervācijas apstiprinājumā minēts, ka mazajā pilsētiņā Dolčeakva mums jāiegriežas vietējā krodziņā (kam dots galīgi neitālisks nosaukums – «Bar California»). Tur gan mūs sagaida īsti itāliska vide – itāļu puisis aiz bāra letes skaļā balsī, berot vārdus kā skatā no itāļu filmas, izsauc no palīgtelpām mammu. Kundzīte (var tikai apbrīnot, cik Itālijā labi koptas un sapucējušās ir sievietes gados) izrādās īsts enerģijas iemiesojums un, pasaukusi līdzi savu zeltaino retrīveru, burtiski aizvirpuļo mums pa priekšu ierādīt noīrēto dzīvoklīti. Tajā saimniece sarūpējusi arī kafiju, pienu un saldas maizītes brokastīm. Kad jautājam, kur šajā pilsētiņā iespējams paēst, viņa pastāsta par vietējo picēriju un krodziņiem, bet beigās piebilst, ka varētu arī pati mums pagatavot savas ģimenes bārā. Itāliete gan atvainojas, ka nevarēšot vakariņās piedāvāt gaļas ēdienus, bet ir gatava pagatavot pastu ar pašas taisītu īpašo tomātu un bazilika mērcīti. Protams, piekrītam nobaudīt īstu itāļu maltīti.
Pēc stundas mums tiek noteikts ierasties vakariņās. Ciemakukulim itāļu ģimenei aiznesam Tērvetes alu un suvenīrus, par ko viņi ir stāvā sajūsmā, atzīstot, ka viesi parasti dāvanas neved. Saimnieks pat nākamajā rītā vēl atnāk trīsreiz pateikt paldies par «birra» (alus – itāļu val.). Lieki piebilst, ka sarunas pārsvarā notiek – pusteikums itāliski, divi vārdi angliski, bet nav ne vainas – visu saprotam, un, šķiet, arī viņi to, ko sakām mēs.
Uzņemti tiekam kā veci draugi. Galdā tiek liktas uzkodas – desmaizītes un olīvas no pašu saimnieku dārza –, pasta un vietējais vīns. Bērni tiek pie saldējuma. Bārs atrodas uz centrālās pilsētiņas ielas, un pa logu un atvērtajām durvīm paveras ļoti skaists skats. Var izbaudīt visīstāko Itālijas sajūtu, nesteidzīgi ēdot vakariņas, malkojot vīnu un vērojot vietējos iedzīvotājus.
Dolčeakva, kur nakšņojam, ir neliels vīna ražošanas ciems, kas atrodas uz ziemeļiem no Ventimiljas. Pāri Nervijas upei, kas ciemu sadala divās daļās, izliecas 33 metrus garš viduslaiku akmens tilts. Ciema lepnums ir 12.–15. gadsimta pils drupas. Pilī 16. gadsimtā dzīvojusi Dženovā ietekmīgā Doriu ģimene. ◆
Turpinājums sekos
