Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienā pašvaldības Sabiedrības integrācijas pārvalde un Jelgavas Ebreju biedrība aicina visus, kuri jūt līdzi ebreju tautai, rīt, 4. jūlijā, pulksten 12 pie apmēram divtūkstoš nogalināto Jelgavas ebreju piemiņas akmens Zālītes ielā. Pasākuma apmeklētājiem pašvaldība nodrošina autobusu, kas pulksten 11.30 aties no stāvlaukuma pie Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas Mātera ielā 30.
Uz pasākumu īpaši aicināta ir agrākā uzņēmuma «Latvijas lini» darbiniece Gaļina Ļadenko, kura gatavojas pastāstīt par saviem vecvecākiem Vojtehu un Annu Gintovtiem-Devjatovkiem, kā arī māti Zosju Čekunovu un mātes māsu Janīnu Grjaznovu, kas vācu okupētajā Rietumbaltkrievijā glāba ebrejus. Par to viņus pēc nāves 2013. gadā apbalvoja ar medaļu «Taisnīgais starp tautām», ko piešķir Izraēlas valsts. Holokaustā ebrejiem patvērumu deva arī G.Ļadenko tēvs Vasilijs Čekunovs, kurš Rietumbaltlrievijā bija partizānu vienības komandieris.
Iespējams, izglāba vairāk
«Es piedzimu tikai 1944. gada decembrī, gadu pēc vectēva nāves. Vecmāmiņa un māte stāstīja, ka viņš, regulāri vedot pajūgā izģērētas ādas, no Glubokoje pilsētas ebreju geto slepus nogādāja pie partizāniem vairākus ebreju bērnus. Par divām deviņus un desmit gadus vecām māsām Brahu un Johamu Livšicām, ko vectēvs atveda mājās un apmēram pusotru gadu slēpa šķūnī, ir dokumentāls apstiprinājums,» «Ziņām» stāsta G.Ļadenko. Viņa piebilst, ka šo glābšanas faktu aktīvi aicināja atzīt Brahas un Johamas brālis Boruhs, kurš, sākoties holokausta vajāšanām, aizbēga mežā pie partizāniem, ko vadīja Gaļinas tēvs V.Čekunovs. Stāstot par vectēvu V.Gintovtu-Devjatovki, G.Ļadenko piebilst, ka viņš bija cēlies no bagātu muižnieku dzimtas. Ģimenei Rietumbaltkrievijā piederējuši vairāki īpašumi. Vectēvs un vecmāmiņa bijuši arī izslavēti šuvēji.
«Vectēvs vecmāmiņu apprecēja, būdams atraitnis. No pirmās laulības viņam bija dēls Antonijs, kurš kļuva par poļu armijas virsnieku un krita 1939. gadā pie Augustovas, kuru okupēja padomju karaspēks. Vectēvs bija daudz pārdzīvojis, līdzjūtīgs cilvēks. Viņš ļoti mīlēja vecmāmiņu,» tuvinieku atmiņas atstāsta Gaļina.
Vectēva nodevējs bēga
1941. gada vasarā ebreju jauneklis B.Livšics, saprotot, ka poļu ģimenei ir ļoti bīstami slēpt mājās viņa māsas, gribējis tās paņemt uz mežu pie partizāniem. Taču G.Ļadenko vecmāmiņa Anna atteikusi, ka pagaidām meitenēm būs nogalināto vecāku vietā un brālis viņas varēs paņemt tad, kad pats atradīsies drošākos apstākļos. Ģimenē stāstīts, ka apmēram pēc pusotra gada ebreju meitenes tomēr pārvestas pie partizāniem. V.Gintovtu-Devjatovki 1943. gadā nodevis kaimiņš. Viņš apcietināts uz ceļa, pa kuru gājis kopā ar šo nodevēju, kas pēc nacistu aiziešanas bēga. Vectēvu nobendēja gestapo, kas atradās rajona centrā Šarkovšķinā. Viņa kapavieta ģimenei nav zināma. Ar pazīstama policista palīdzību vectēvu apcietinājumā apmeklējusi kāda radiniece. Viņš tad pateicis, lai visa ģimene nekavējoties dodas mežā pie partizāniem. Tur Gaļinas māte Zosja satikusi savu nākamo vīru partizānu komandieri V.Čekunovu. Savukārt viņš partizānos bija nonācis, 1941. gadā izbēgot no padomju karavīru gūstekņu nometnes Daugavpilī.
Nepieņēma atvainošanos
Komunistiskā terora apstākļos 1949. gadā V.Čekunovu par valsts nodevību apcietināja, jo 1941. gadā viņš ievainots nokļuva vācu gūstā, un, atņemot kara apbalvojumus, nosūtīja uz lēģeri Krievijas ziemeļos Kolas pussalā. Pēc Staļina nāves 1953. gada maijā kopā ar daudziem likteņa biedriem viņš atbrīvots. V.Čekunovam atvainojās par nodarīto pārestību, piedāvāja atgriezties komunistiskās partijā, taču viņš to nepieņēma.
1960. gadā G.Ļadenko ģimene pārcēlās uz Latviju, kur sākumā dzīvoja Tetelē. 1963. gadā Teteles kapos apglabāta viņas vecmāmiņa ebreju glābēja A.Gintovta-Devjatovka. Savukārt viņas meitas un palīdzes šajā cilvēcības varoņdarbā Janīna un Zosja (G.Ļadenko māte) guldīta Zanderu kapos. 1976. gadā tur apglabāts arī partizānu komandieris V.Čekunovs. ◆
