«Viņu visu dēļ jau mēs strādājam un cenšamies,» ar plašu rokas žestu Jelgavas novada pašvaldības Elejas pagasta pārvaldnieks Leonīds Koindži-Ogli norāda uz Elejas mājām. Vietējais, jo šeit mitinās jau kopš astoņdesmitajiem gadiem un viņa senči nāk no šīs pašas puses, pagasta vadītājs ar savējiem elejniekiem lepojas.
Pagājušais gads Elejas iedzīvotājiem pagājis šosejas rekonstrukcijas zīmē. L.Koindži-Ogli stāsta, ka vietējiem nācies piemēroties, bet toties tagad esot prieks par lepno ceļu. Vēl gan visi darbi līdz galam neesot pabeigti, atlikuši dažādi sīkumi. Kopumā par paveikto darbu nekādu iebildumu pagasta iedzīvotājiem nav, vienīgi ceļa nomalēs gan augsne neesot kārtīgi izlīdzināta, kas sarežģī pļaušanas darbus, bet citādi – vietējie tagad uz darbu pilsētā un uz mājām tiekot kā kungi, pa gludu lielceļu. «Sen jau vajadzēja šo ceļa posmu sataisīt, savādāk nesmuka tā iebraukšana Latvijā no Lietuvas puses bija,» atzīst L.Koindži-Ogli.
Kopā var paveikt vairāk
Pagastā tagad, vasaras sezonā, paveicami daudzi darbi – tiek remontēts bērnudārzs un sociālā iestāde (Sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra Elejas filiāle), kā arī telpas skolā. Pārvaldes vadītājs ar lepnumu piebilst, ka tieši Elejas skolā ir visvairāk skolēnu visā novadā. Iedzīvotāju skaits pagastā, tāpat kā citur, kopumā mazliet samazinās. Pašlaik pagastā esot aptuveni 2400 iedzīvotāju, turklāt astoņdesmit procenti no tiem dzīvo tieši Elejas centrā. Pagasta izvietojums esot liels ieguvums – tas ērti sasniedzams gan no kaimiņu pagastiem, gan Jelgavas. Tiesa gan, žēl par zaudēto dzelzceļa līniju – kādreiz no Elejas līdz Rīgai ļoti ērti varēja tikt arī ar vilcienu. Tagad sliedes izmanto vien vietējie uzņēmēji.
L.Koindži-Ogli atzīst, ka nebūtu slikti, ja kādreiz pasažieru vilcienu kustība šajā virzienā tiktu atjaunota. Viņaprāt, tas būtu izdarāms un cilvēki to novērtētu, galu galā vilcienu satiksme visā Eiropā tiek plaši izmantota.
L.Koindži-Ogli Elejas pagasta vadītāja amatā strādājis, jau pirms tika izveidots Jelgavas novads – no 1994. līdz 2001. gadam, pēc tam darbā šeit atgriezies līdz ar novada izveidi.
Abus periodus viņš īpaši nesalīdzina, secinot, ka katram laikam sava specifika: «Tagad atbildība ir mazāka, jo daudzus lēmumus pieņem novada vadība. Kopš izveidots novads, noteikti ir izdarīts daudz vairāk. Mazs pagasts atsevišķi nekad nevarētu īstenot tādus lielus projektus par tik lieliem līdzekļiem, piemēram, veikt lielus remontdarbus, renovācijas.»
Ieceres dzīves uzlabošanai pagastā vēl esot visdažādākās, piemēram, ļoti griboties, lai Elejā būtu liela un laba zāle, kurā organizēt pasākumus. Pašlaik esot jāiztiek ar zāli Saieta namā, kurā ir ļoti maz vietas.
«Pagastā ir aktīva kultūras dzīve, arī ļoti aktīvi jaunieši, tāpēc zāle pasākumiem ir vienkārši nepieciešama,» uzskata pārvaldes vadītājs. Viņaprāt, ideāli būtu, ja izdotos līdz galam izremontēt bijušo universālveikala ēku Lietuvas šosejā, kur atrodas Jelgavas novada jauniešu multifunkcionālais centrs. Turklāt problēma, ka trūkst telpas lielāku sarīkojumu organizēšanai, ir arī skolai, izlaidumi tiekot organizēti ārā, jo skolas zālītē daudzajiem viesiem nepietiek vietas.
Vēsturiski vietējais
Elejā Leonīds Koindži-Ogli dzīvo kopš 1982. gada un secina, ka tad jau laikam drīkstot sevi dēvēt par vietējo. Turklāt vēsturiski viņa dzimtas saknes tāpat esot no šīs puses – viņa vecāmāte dzimusi Vircavas muižā, un viņas mamma bijusi barona ķēkša. «Tātad var teikt, ka novads ir mana dzimtā puse, lai gan esmu dzimis Sibīrijā, jo vecāki bija izsūtīti,» teic pārvaldes vadītājs.
Tolaik L.Koindži-Ogli mamma izsūtīta trīspadsmit gadu vecumā. Viņas māte tolaik gaidījusi vēl vienu bērniņu, vēl mammai bijis brālis, kas Sibīrijā gāja bojā. Diemžēl neizdzīvoja arī jaundzimušais. Arī viņa tēvs bijis uz Sibīriju izsūtīto vidū, tikai nevis no Latvijas, bet gan no Gruzijas. Vecāki iepazinušies izsūtījumā. Ģimene Latvijā atgriezās 1957. gadā.
«Tagad mani radi no Turcijas mani «feisbukā» sameklēja,» par sociālo tīklu iespējām stāsta L.Koindži-Ogli. Turklāt tā nemaz neesot, ka dažādu tehnoloģiju dēļ cilvēki vairs nenāktu uz pārvaldi. Nākot gan dažādus dokumentus kārtot, gan parunāties un sirdi izkratīt. «Mums jau labi, šajā ēkā ir arī doktorāts – cilvēks var atnākt, saņemt gan medicīnisko palīdzību, gan morālo atbalstu,» ar humoru secina pārvaldes vadītājs. Viņš skaidro, ka pagasta pārvaldē iedzīvotāji esot gaidīti vienmēr – pat ja par kādu nepieciešamo izziņu iedomājušies pēdējā brīdī. Prom raidīts neviens netiek, arī ja atnācis ārpus pieņemšanas laika.
No muižas ķieģeļiem – vietējās ēkas
Tieši pašlaik viena no galvenajām norisēm pagastā ir Elejas muižas Tējas namiņa un mūra rekonstrukcija, tiek uzskatīts, ka ar Elejas pils vārdu saistīta viena no spožākajām lappusēm Latvijas arhitektūras vēsturē. Pašlaik gan no pils kompleksa saglabājušās vien drupas.
Elejas muiža kā vienots zemes īpašums izveidojās 16. gadsimta beigās. Pils uzcelta laikā no 1806. līdz 1810. gadam, iekštelpu apdari turpinot vēl nākamajā gadu desmitā. Elejas pils ir saistīta ar visu muižas un parka ansambli un tā celtnēm. Šā ansambļa būtiska sastāvdaļa bija apmēram 25 hektārus lielais parks. Tējas paviljons, medību paviljons, 1912. gadā ierīkotā Mēdemu dzimtas kapsēta bagātināja parka romantisko noskaņu un piešķīra tam īpašu kultūrvēsturisku vērtību.
Elejas pils nodega 1915. gada jūlijā. 1925. un 1927. gadā izstrādāti atjaunošanas projekti, kas izrādījās pārāk dārgi. 1933. gadā tiek pieņemts lēmums par pils drupu nojaukšanu. No pils ķieģeļiem uzceltas vairākas ēkas Elejā. Klīst leģenda par skaisto grāfa meitu Dagmāru, kura nelaimīgas mīlestības dēļ izlēkusi pa pils otrā stāva logu un gājusi bojā, bet pilnmēness naktīs to dažkārt varot manīt staigājam pils parkā.
Īstenot uzsāktais Tējas namiņa konservācijas un restaurācijas tehniskais projekts paredz būves autentiskuma saglabāšanu, darbu procesā maksimāli saudzējot esošos elementus, nomainot bojātos un atjaunojot zudušos elementus. Plānota arī teritorijas labiekārtošana ap Tējas namiņu, kā arī mūra žoga atjaunošana. Restaurācijas procesā iesaistīti arī topošie restauratori, kas šo amatu apgūst Zaļenieku komerciālajā un amatniecības vidusskolā.
Projekts «Elejas muižas apbūves restaurācija» tiks īstenots līdz nākamā gada 31. martam, un tā kopējās izmaksas ir 403 233, 66 eiro. 211 942,99 eiro – piešķīrums no Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas ar EEZ finanšu instrumenta programmas «Kultūras un dabas mantojuma saglabāšana» starpniecību,
37 401,70 eiro – valsts līdzfinansējums, 153 888,97 eiro – Jelgavas novada pašvaldības finansējums.
Elejas pagasts
– Platība 66,6 km2
– Robežojas ar Lietuvu, kā arī Vilces, Lielplatones, Platones un Sesavas pagastu.
– Eleja pirmoreiz hronikās minēta 10. gadsimtā.
– 1935. gadā pagastā bija 7890 hektāru, 1949. gadā pagastu likvidēja, izveidojot ciemu, bet 1990. gadā to atjaunoja. Administratīvi teritoriālo pārkārtojumu laikā Elejas pagastā iekļauta daļa Lielvircavas pagasta, bet daļa agrākā Elejas pagasta pievienota Sesavas pagastam.
– 2007. gadā Elejas pagastā bija 2581 iedzīvotājs.
– 20. gadsimta sākumā pagasta attīstību ievērojami veicināja dzelzceļa līnijas Jelgava–Meitene izbūve 1915. gadā. 1916. gadā atklāta dzelzceļa līnija uz Šauļiem. Agrārās reformas laikā muižu zemi sadalīja 150 vienībās.
– Pēckara gados nodibināja kolhozus «Gaisma», «Austrums», vēlāk, tos apvienojot, izveidoja padomju saimniecību «Eleja».
Aptiekāru dinastija
Aptiekāre Astrīda Upeniece šajā jomā darbojas jau aptuveni piecdesmit gadu un cilvēku niķus un stiķus slimošanas jomā pārzina visai labi. «Kopumā man liekas, jaunie cilvēki ir palikuši slimīgāki, vismaz zāles iegādājas vairāk. Varbūt vienkārši neizturīgāki – tikko kaut kas iesāpas, uzreiz meklē pēc tabletes,» atzīst Astrīdas kundze. Tieši Elejā arī aizvadīts viss darba mūžs, un nu mammas pēdās seko arī meita Agnese Krastiņa. Dinastijas farmaceitu aprindās gan neesot nekāds retums, un mamma atzīst, ka varot nosaukt vairākas tādas ģimenes.
Strādāt lauku aptiekā gan neesot viegli, jo grūti konkurēt ar pilsētas tirgotājiem. Daudzi zāles izvēlas iegādāties pilsētas aptiekās, te biežākie klienti ir pensionāri. Tomēr abas atzīst, ka patīkot darbs Elejā un pagasts arī esot gana liels, lai šeit būtu nepieciešama sava aptieka. Protams, esot jābūt ne tikai zāļu pārdevējam, īpaši brīvdienās nereti nākoties teju vai uzņemties ārstu lomu. To, ka aptieka šeit ir gana pieprasīta, var novērot arī «Ziņu» apmeklējuma laikā – cits aiz cita pēc medikamentiem ierodas vairāki vietējie.
Lasa visu
«Elejā ir viena no lielākajām bibliotēkām Jelgavas novadā,» lepojas tās bibliotekāre Veronika Andrejeva un «Ziņām» ar gandarījumu izrāda gan grāmatu krājumus, gan lasītavu, gan speciāli bērniem ierīkoto telpu. Iedzīvotāji uz bibliotēku nākot labprāt – cits pārlūkot periodiskos izdevumus, kāds tos paņemt uz mājām, vēl kādam patīkot lasīt grāmatas. Kopumā bibliotēkā esot apskatāmi 22 preses izdevumi, lasītājus gaida arī vecākas un pavisam jaunas grāmatas. Bibliotekāre nepiekrīt uzskatam, ka mūsdienās cilvēki vairs grāmatas nelasa – tik traki neesot, tiesa – jaunieši vairāk laika pavada pie datoriem. «Vasarā viņi nāk ap pusdienas laiku. Ilgi guļ,» Veronika smejot norāda uz jaunatnes iecienīto datoru stūrīti, kurā rīta pusē vēl neviens apmeklētājs nav iekārtojies.
Bibliotēkā notiekot arī dažādi pasākumi, piemēram, grāmatu apskati un populārāko svētku, piemēram, Lieldienu un Ziemassvētku svinēšana. Bērni savukārt ar interesi piedaloties bērnu žūrijā un lasot tās grāmatas. «Tā ir ļoti laba ideja, lai piesaistītu bērnus lasīšanai. Viens no otra uzzina, ka ir tāda «Bērnu žūrija» un grib iesaistīties un palasīt,» secina bibliotekāre.
Arī Veronika ir īstena vietējā un Elejas bibliotēkā strādā jau 37 gadus, šajā pagastā arī pati dzīvo.
Prieks par savējo himnu
Arī Elejas Saieta namā sastaptā kultūras darbu organizatore Eva Lejava ir elejniece un priecājas par to, ka kultūras dzīve pagastā uzņem apgriezienus. «Palielinās kolektīvu skaits – nākusi klāt čigānu deju grupa un līnijdejotājas,» atzīst Eva.
Tāpat viņa priecājas, ka novadā ir čaklas rokdarbnieces, kuru izstāde nesen bija vērojama Saieta namā, tāpat arī gleznotāju un dekupāžas pulciņi, kas arī savus darbus izliek pagasta iedzīvotāju apskatei.
Kultūras darbiniece ļoti atzinīgi novērtē faktu, ka kopš jūnija pagastam ir arī sava himna, kuras vārdus sacerējusi Ingūna Pranka un mūziku Kārlis Krusts. «Esam ļoti lieli Elejas patrioti un sapratām, ka mums vajag sava pagasta himnu,» teic Eva. Tā nesen atskaņota arī Jelgavas novada svētkos Elejā. Šīs himnas pavadījumā jauniešu deju kolektīvā arī iestudēta deja.
