Kad XI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma dienu kaislības rimušas, «Zemgales Ziņu» korespondents uzaicināja uz sarunu kādu no Jelgavas daudzo deju kopu vadītājām. Šoreiz uzmanību piesaistīja nevis tāpat (un pelnīti) bieži daudzināto «Vēja zirdziņa» vai «Jundas» lielkolektīvu vadītājas, bet Natālija Mišina, kuras darbs varbūt nav tik ārēji pamanāms, bet ir ne mazāk svētīgs – vadīt tautas deju ansambļus tā saucamajās mazākumtautību skolās, pie tam apgūstot latviešu tautas deju repertuāru tādā līmenī, lai Jelgavas pilsētas skatē nopelnītu pirmās pakāpes diplomus.
Ikdienā Natālija Mišina ir interešu izglītības skolotāja Jelgavas 5. vidusskolā, kultūrizglītības programmas ietvaros vadot tautas deju kolektīvu «Ija» un studiju «Ritmika».
– Savukārt uz XI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem tika kāds cits jūsu vadītais deju kolektīvs – 1.–4. klašu «Varavīksne» no Jelgavas 6. vidusskolas.
Ārpus pamatdarba vadu arī 6. vidusskolas dejotājus. Un tā nu sanāca: lai gan abiem man vienlīdz mīļajiem un tuvajiem kolektīviem – «Ijai» un «Varavīksnei» – Jelgavas pilsētas deju kolektīvu skatē tika piešķirta pirmā pakāpe, visu izšķīra nepilns punkts. Lieta tā, ka Rīgas Daugavas stadionā, kur notika deju kolektīvu lielkoncerts «Līdz varavīksnei tikt», vietu skaits (un laukums) ir tik ierobežots, ka «Varavīksnei» ar 41 punktu vieta svētku uzvedumā vēl atradās, bet «Ijai» ar 40,2 punktiem – vairs ne. Kaut abi kolektīvi bija pirmās pakāpes laureāti. Vismazāk vainoju bērnus, tad jau drīzāk izlozi, jo «Ijai» nācās uzstāties kā pirmajiem, kad arī žūrija vēl nav īsti izmēģinājusi praksē savus vērtēšanas kritērijus.
Tomēr arī «Ija» bija pilntiesīga svētku dalībniece – piedalījās projektā «Ielu koncerti» un rādīja savu programmu tirdzniecības centrā «Lido», Krasta ielā. Vienalga, nedaudz žēl, jo «Ija» ir kolektīvs ar bagātām tradīcijām, šoruden svinēsim 35 gadu jubileju. Te es esmu laika ziņā trešā vadītāja, bet «Varavīksne» 6. vidusskolā faktiski ir mans lolojums, to izveidoju pirms deviņiem gadiem.
– 5. vidusskolas vadība neizrādīja neapmierinātību, ka 6. vidusskolas dejotājiem veicās vairāk, nekā pašu skolas kolektīvam?
Ceru un esmu pat pārliecināta, ka ne – sacensības paliek sacensības. Par kaut kādu «greizsirdību» vispār nevar būt runas, abi kolektīvi draudzējas savā starpā, ir bijuši kopīgi vakari un pasākumi. Bijis arī otrādi – 2005. gada Skolu jaunatnes svētkos uz Rīgu tika «Ija».
Attieksme nav mainījusies arī pēc relatīvās neveiksmes – 5. vidusskolas vadība brauca atbalstīt «Ijas» koncertu «Lido» centrā.
– Tiktāl par punktiem un pieaugušajiem, bet kā ar pašiem bērniem? Kā viņiem patīk dejot, vai kāds nenāk tikai tāpēc, ka, piemēram, mamma liek?
Mūsu jaunatne (protams, gadās arī izņēmumi), lai ko arī nerunātu par viņiem, ir vienkārši brīnišķīga. Tikai nevajag pierunāt, tā vietā vajag parādīt, cik skaisti var izpausties dejā. Ja bērni redzēs, ka tas ir interesanti un arī noderīgi, viņi labprāt iesaistīsies. Es parasti sāku ar sarunu, cik daudz katram cilvēkam var dot deja – tā attīsta gan ritma izjūtu, gan muzikālo dzirdi, atmiņu (tai skaitā redzes atmiņu), stāju, palīdz izskaust kompleksus un bailes no skatuves, ja tādas ir. Projām neviens jaunatnācējs, ja vien atnākšana ir brīvprātīga, netiek dzīts. «Varavīksnē» mācību gada sākumā bija 120 bērnu (kopā pa visām klašu grupām), 5. vidusskolā – 80. Kādam tā nebija īstā nodarbe, kāds neizturēja slodzi, bet gada laikā aizgājušo (to gan bija tikai seši) vietā atnāca citi interesenti.
Es personīgi uzskatu, ka netalantīgu cilvēku vispār nav. Katrā ielikts kāds graudiņš spēju un talanta, tikai jāprot to atrast un attīstīt. Iespējams, ne katram piemērotākā ir deja, ar varu nekas labs neiznāks. Tieši šajā jomā grēko daudzi vecāki, vadādami bērnus no viena pulciņa uz otru, no deju uz kora mēģinājumu, pēc tam uz mākslas skolu, tad uz mūzikas skolu, sporta skolu un beigās vēl uz tehniskās jaunrades nodarbībām. Tā mēs tikai pārslogojam bērnus, un beigās viņam nepatīk vairs nekas. Atrast īsto darbības jomu – tas ir viens no grūtākajiem uzdevumiem. Jo bieži vien spējīgiem bērniem labi padodas daudz kas, bet svarīgi atrast to punktu, kur ieguldījums var dot vislielāko atdevi.
– Gribot negribot esam nonākuši pie visai neērta jautājuma, bet nebūtu korekti arī «bāzt galvu smiltīs» un izlikties, ka starpnacionālajās attiecībās nekādas spriedzes nav. Vai visi skolēnu vecāki atbalsta, ka viņu atvase, ejot skolā ar krievu mācību valodu, mācās dejot latviešu dejas un pat vēl vairāk – piedalās latviešu dziesmu un deju svētkos, kas izsenis kultivēti kā latviešu patriotisma izpausmes forma?
Kaut kādā ziņā mēs pat esam nedaudz labākā situācijā nekā latviešu skolas. Atšķirībā no kolēģiem mēs parasti mēdzam gatavot divas programmas – viena ir tā, ko noteicis gaidāmo svētku repertuārs, proti, latviešu dejas, bet otra sastāv no krievu un vēl dažādu tautību dejām. Mūs bieži aicina uzstāties citās skolās un pilsētās, piedalāmies sabiedrības integrācijai veltītos pasākumos Rīgā, esam braukuši uz mūsu sadraudzības pilsētām kaimiņvalstīs, tā kā savā ziņā pat esam tāds kā integrācijas piemērs.
Deju dažādība prasa arī tērpu dažādību, tāpēc esam ļoti pateicīgi abu skolu vadībai, kas līdzējušas kolektīviem tādus sagādāt. Bižu pīšanā un frizūru sakārtošanā neiztikt bez vecāku palīdzības. Vienīgi pastalu siešana palikusi manā pārziņā, jo tas ir gana specifisks process, ko pieprot ne katrs.
Negribas starpnacionālo situāciju zīmēt arī pārāk rozā krāsā, sevišķi pēc notikumiem kaimiņvalstīs. Varu teikt tikai to, ka man ar tāda veida pretenzijām – kāpēc dejojam latviešu dejas vai piedalāmies latviešu svētkos – nav iznācis saskarties. Acīmredzot tādā veidā audzināti bērni pie mums nemaz nenonāk. Bet deja ir lielisks veids, kā tautas vienot, nevis šķelt.
Bet latviešu dejas mums palīdz arī tīri praktiski – visām teksti skan latviski. Kaut vai tīri automātiski tie «nosēžas» bērnu atmiņā, un dziesmu vārdi kļūst labs palīgs valodas apguvē. Atceros, reiz braucām no kāda koncerta un mani audzēkņi visu ceļu dziedāja – latviešu dziesmas. Neteikšu, ka tā bija sarežģīta klasika, bet mūsu pašu ritmiskais deju repertuārs. Un bija jūtams, ka bērni gluži labi saprot, par ko dzied.
– Strādāt ierastās mēģinājumu telpās, lai pēcāk dotos savās ikdienas gaitās, tomēr ir kaut kas cits nekā veselu nedēļu vadīt pirmo četru klašu skolēnus tad, kad viņi vairs nav ierastajā vidē, bet nakšņo vienā kopīgā telpā Rīgas 80. vidusskolā, tālu no vecākiem?
Ierodoties mums ierādītajā dzīves vietā, sāku ar sapulci, kur pirmais noteikums bija tāds: «Kopš šī brīža es būšu jūsu māte un tēvs, un ar visiem jautājumiem turpmāk tikai pie manis.» Brīdināju, ka pirmās divas mēģinājumu dienas būs tās grūtākās (to zināju pēc pieredzes, jo šie man bija trešie dziesmu svētki). Galvenais – labi paēst, lai būtu spēks kaulos (šim procesam pati cītīgi sekoju). Protams, var būt izņēmumi – viens bērns neēda putras, bet vecāki bija mani par to brīdinājuši, un atradām citu risinājumu.
Un galvenais – no mēģinājumiem brīvajā laikā nekādu televizoru un datorspēļu. Pat mobilos tālruņus ieslēdzām noliktavā, un, kad vajadzēja piezvanīt vecākiem, izsniedzu uz ne vairāk kā 15 minūtēm. Bet vakarā noteiktā laikā – gulēt.
Taču nedomājiet, ka biju kāda briesmīga ragana, vienkārši man ir laba pieredze – esmu vecmāmiņa pieciem mazbērniem.
Un ticiet man – neviens no mums nenoģība ne mēģinājumā, ne koncertā, bet noslēgumā devāmies brīnišķīgā gājienā pa Rīgu, kur uz mums skatījās gan māmiņas un tēti, gan visa Latvija.
