(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
– Gluži tāpat kā Ārčera kunga un Dominikas kundzes gadījumā slepkavības notikušas viesnīcas numuriņā, slepkavība veikta ar asu priekšmetu, dziļi pārgriežot miega artēriju, – Roberta balss skanēja drūmi un domīgi. – Viena viesnīca, trīs dažādas slepkavības vienā pilsētā. Kas notiek? – viņš domīgi jautāja. Jauniņais izmeklētājs Roberts Bīns šajā pilsētā bija ieradies pirms neilga laika. Lai gan vēl jauns, viņš bija visnotaļ veiksmīgi izmeklējis vairākas slepkavības kaimiņu pilsētās. Pieradis uz visu raudzīties caur šai profesijai piemītošo analītisko prizmu, viņš savos novērojumos bija tiešs un komentāros parasti nemēdza izplūst garās metaforās. Tomēr, šķiet, arī viņu šoreiz bija pārsteigusi nozieguma aukstasinība un biedējošā regularitāte.
Pēc mirkļa klusuma, ko Karloss bija pavadījis, pārdomājot to, ko redzēja un dzirdēja, viņš mazliet pieklusināti pievērsās diviem ekspertiem, kas rūpīgi pārmeklēja notikuma vietu:
– Viņš taču šoreiz ir pieļāvis kādu kļūdu?
Vecākais un pieredzes bagātākais no abiem nopietni atbildēja:
– Asins peļķe pie gultas, – viņš norādīja uz koka grīdu, – tajā ir smērējums, iespējams, viņš, projām ejot, tajā ir iekāpis, taču konkrētu zoles kontūru sazīmēt nevar. Tāpat arī nav asiņainu pēdu nospiedumu, kam būtu jārodas no sasmērētajiem apaviem.
– Tad viņš jau atkal ir izlidojis no šejienes? – Karloss ironiski iesmējās.
– Diemžēl gluži kā iepriekš nekādu citu redzamu pierādījumu nav, – eksperts, neņemdams vērā izmeklētāja ironiju, nopietni sacīja.
Karloss smagi nopūtās, vēlreiz uzlūkoja asinīs mirkstošo sievietes līķi un devās ārā no numuriņa.
– Jānopratina visi iespējamie liecinieki, – Karloss sacīja Robertam, kad abi pameta viesnīcu.
Lai gan bija jau vēla nakts stunda, izejot no viesnīcas, viņus ārā sagaidīja prāvs žurnālistu pulciņš.
– Nolādēts, kur viņi rodas? – Karloss šķendējās, kad pulciņš cilvēku metās abu virzienā.
– Izmeklētāj Ventlij, – gados jauns, acīmredzot izveicīgākais no šeit esošajiem žurnālistiem jau bija klāt un izmisīgi grūda mikrofonu Karlosa sejas virzienā. – Vai ir notikusi vēl viena viesnīcu maniaka slepkavība? – tas pārlieku skaļi sauca. Vietējie iedzīvotāji ar masu mediju palīdzību divas iepriekšējās slepkavības bija nodēvējuši par nāvēm viesnīcā, respektīvi, – slepkavu par viesnīcu maniaku.
– Ir par agru sasaistīt šos notikumus, – Karloss, ar rokām atvairoties no foto kameras, izvairīgi sacīja un spēra soli cauri žurnālistu pūlim.
– Bet arī šajā gadījumā slepkavība ir notikusi viesnīcā, – jauniņa meitene, acīmredzot iesācēja, uzstājīgi, taču nedaudz bikli sekoja izmeklētājam Karlosam Ventlijam.
– Lūdzu, ļaujiet mums darīt savu darbu, diemžēl šobrīd izmeklēšana ir sākumstadijā, un mēs neko vairāk nevaram jums sacīt. Atvainojiet! – Karloss asi atvairījās no tālākiem jautājumiem un iekāpa savā auto, kas atradās starp daudzajiem policistu spēkratiem ar mirguļojošajām ugunīm.
Pulkstenis jau rādīja divpadsmit naktī, kad Karloss klusi ielavījās guļamistabā. Vēra gulēja. Nomazgājies dušā, viņš nemanāmi ielīda gultā un apskāva guļošo sievu. Spēcīgā asins smaka, kas to visu laiku bija pavadījusi, izgaisa alkohola dvingas priekšā. Vīrietis smagi nopūtās un klusi noglāstīja sievu. Milzīgais nogurums no neizgulētās slimības cīnījās ar šovakar piedzīvoto. Aukstās trīsas, ko radīja 17. viesnīcas numuriņā redzētais skats, nepagaisa arī siltajā gultā. Karloss aizvēra acis un centās iemigt, taču nespēja. Tā domas klejoja te pie pirmās slepkavības, te pie otrās un nu jau arī trešās. «Viena viesnīca, trīs dažādi upuri, trīs identiskas slepkavības…» Viņš domāja. «Nekādu pierādījumu, kas norādītu uz slepkavu. Kas notiek šajā sasodītajā pilsētā?» Vīrietis pagriezās uz otriem sāniem un atcerējās dienu, kad bija ieradies šajā nemierīgajā, noziedzības pilnajā vietā. Pirms tam izmeklētājs Ventlijs bija strādājis kādā nelielā pilsētiņā apmēram 700 kilometru no šīs. Pierādījis sevi kā spējīgu un talantīgu slepkavību izmeklētāju, viņš kā vecākais izmeklētājs tika nosūtīts uz nemierīgo un noziedzības pilno Kronsvelu.
(Turpinājums sekos)
