Žurnāla izdevēja Anda Valtere sāka skriet 2011. gada aprīlī ar mērķi uzlabot veselību un mazināt stresu, bet jau šī gada maijā viņa noskrēja savus pirmos 42 kilometrus «Lattelecom» Rīgas maratonā, sieviešu konkurencē izcīnot augsto devīto vietu. Anda teic, ka nu jau ir atkarīga no skriešanas.
Skriešana uzlabo veselību
Sākt skriet Andu pamudināja vēlme tikt galā ar veselības problēmām – atbrīvoties no alerģijām. «Mans brālis ir dakteris, runājamies, un viņš saka – ņem botiņas, kādas mājās ir, un ej izskrien. Skriešana ir demokrātiskākais sporta veids – vari sākt un beigt mājās, nav jāiet dušā kādā sporta centrā, kur tev varbūt nepatīk kāds nokritis mats vai kā smaržo ziepes. Arī emocionāli sākt skriet ir ļoti vienkārši,» stāsta Anda, kura no alerģijām ir brīva nu jau vairākus gadus. Skriešana arī palīdz izkustēties pēc darba birojā – Anda ir žurnāla ārstiem un farmaceitiem «Doctus» izdevniecības vadītāja.
Viens no lielākajiem grūdieniem pievērsties skriešanai nopietnāk bija lēmums kopā ar kolēģiem 2012. gada maijā noskriet piecu kilometru distanci «Nordea» Rīgas maratonā. «Tad es sapratu, cik ļoti iedvesmo skriešana kopā un kopējs atbalsts, nevis vienam šad un tad kaut kur cilpojot,» stāsta Anda. 2012. gadā viņa noskrēja piecus kilometrus, un ar katru nākamo gadu distances garums palielinājās – 2013. gadā tie bija desmit kilometri, kas toreiz likās ļoti daudz, pērn Rīgas maratonā Anda noskrēja pusmaratonu un jau tā paša gada oktobrī pieteicās šī gada maratonam. Nupat Jelgavas nakts pusmaratonā desmit kilometru distancē savā grupā viņa ierindojās piektajā vietā.
Maratons ir galvā
Savu pirmo maratonu Anda noskrēja trijās stundās 36 minūtēs un trijās sekundēs, sieviešu konkurencē izcīnot augsto devīto vietu. Labo rezultātu palīdzēja sasniegt dalība Rīgas maratona «Adidas» skriešanas skolas programmā «Mans pirmais maratons». Anda ļoti vēlējās piedalīties tajā, un tā arī notika – viņa kļuva par vienu no četrpadsmit veiksminiekiem no vairāk nekā 300 pieteikumu.
Jau iepriekšējā gadā, skrienot pusmaratonu, Anda bija sekojusi līdzi programmas «pirmajam iesaukumam» un zināja, ka tās dalībniekus skrējienam gatavo treneris. Treniņu programma tiek izveidota, ņemot vērā katra fizisko sagatavotību. Ja Anda pati šī gada februārī noskrēja ap 200 kilometriem, tad trenera sagatavotā programma paredzēja, ka martā, aprīlī un maijā jānoskrien vairāk nekā 300 kilometru mēnesī. Pēc līdzīgas programmas maratonam gatavojās vēl vairāki cilvēki, un nupat noskrieto maratonu viņa sauc par emocionāli dziļāko notikumu, kuram gatavojās ar augstu motivāciju. Treniņos Anda nebija skrējusi vairāk par 30 kilometriem, bet kā savu mērķi bija izvirzījusi maratonu noskriet četrās stundās un septiņās minūtēs.
Skriešanai līdzīgi kā daudz kam citam dzīvē Anda pieiet ar lielu mērķtiecību un sevis ieguldīšanu. Arī Andas treneris Romāns Melderis, kurš viņu trenē joprojām arī pēc maratona, norādījis, ka Anda bija viena no cītīgākajām un čaklākajām treniņu plānu pildītājām. Ja rīta treniņā vajadzēja noskriet 15 kilometru, Anda noskrēja 17. Ja iesildīšanās bija no diviem līdz četriem kilometriem, kā likums Anda noskrēja visus četrus vai nedaudz vairāk. «Ir jābūt stiprām kājām un labai sirdsdarbībai, bet maratons lielā mērā ir galvā. Galvā ir apņēmība iziet cauri «mirstamajiem» treniņiem, kad skrien un saproti, ka vairāk nevari. Bet, ja pēc smaga treniņa ir tik daudz endorfīnu un gandarījuma, tad esi ar mieru turpināt mērķtiecīgi izpildīt treniņplāna uzdevumus. Tas arī deva rezultātu,» pārliecināta Anda.
Atkalpo gēnus
Tajā, ka Anda spējusi sagatavoties maratonam un uzrādījusi tik labus rezultātus, ir liels trenera nopelns. Tomēr viņa teic, ka lielajam skrējienam iespējams sagatavoties arī bez trenera, tikai jābūt apdomīgam, lai nenodarītu sev pāri. «Ja mani nebūtu uzņēmuši programmā, es vienalga maratonu būtu noskrējusi. Jautājums, cik tas būtu bijis labi manai veselībai, vai man nebūtu traumu, cik ātri es noskrietu. Bez trenera mans mērķis – dažas minūtes virs četrām stundām – bija ļoti ambiciozs. Manas pirmās emocijas pēc maratona bija – ko jūs ar mani esat izdarījis, tas noteikti nebija tas, ko es būtu varējusi paveikt. Tie bija gudri treniņi,» teic Anda, piebilstot, ka treneris ir laba izvēle, ja mērķis ir sasniegt rezultātus. Bet apsveicama ir arī ikdienas skriešana veselībai.
Anda skrien visu gadu piecas reizes nedēļā no rītiem, ik nedēļu sportošanai veltot piecas līdz astoņas stundas. Ikdienas treniņus Anda pavada Carnikavas kāpu joslā, tāpat Kadagas un Ādažu poligonā. Viņa labprāt bauda mežu takas, kurās var pabūt viena, vērot dabu – skaistos skatus un ceļā sastaptos dzīvniekus. Lai gan pagaidām Anda ir piedalījusies tikai sacensībās, kur jāskrien pa ielām, iespējams, nākotnē viņa varētu pamēģināt arī taku skrējienus, kā «Stirnu buks». Jāatzīst gan, ka skriešana augstā amatieru līmenī ir aizstājusi citas nodarbes – Anda daudz retāk lasa žurnālus, televizoru skatās ļoti maz, arī atņem laiku miegam, saprotot, ka tas nemaz tik labi veselībai nav, un mazāk gatavo ēst. Skolas laikā šajā ziņā lieli palīgi bija abas bērnu vecmāmiņas.
Maratonā uzrādītais rezultāts neapšaubāmi ir augsts, taču Anda nesaskata tajā savus nopelnus. Mērķtiecība un uzcītība nāk no ģimenes. «Tādi ir mani gēni, un es tos tikai atkalpoju,» pieticīgi spriež Anda, kura cenšas būt labākā visās dzīves jomās. Arī Andas tētis savulaik ir skrējis, ar to aizraujoties Atmodas gaidu laikā un piedaloties pirmajā Tautasdziesmas maratonā 1988. gadā. Šogad, kad Anda gatavojās maratonam, abi kopā pētīja sacensībās nopelnītos tēta diplomus. «Kad biju maza meitene, ar ģimeni vairākus gadus bijām Biķernieku trasē, kur tētis skrēja maratonu. Atceros autobusu, kurā krietni, satrenējušies vīri ar «Zvaigznīti» vai citām smaržīgām vielām iesmērē kājas, lai sasilst muskuļi. Nebija jau nekā no tā, kas mums šobrīd ir. Ja bija kājās «Adidas» apavi, tas bija kaut kas kolosāls, jo daudzi skrēja parastās kedās.»
Skriešanas treniņiem Andas tētis veltīja rītus un brīvdienas. «Man prātā aina, kā samiegojusies no rīta aizeju līdz koridoram un ienāk tētis ar slapju kreklu, noskrējis savu kārtējo treniņu. Nesen skatījāmies melnbaltās bildes, kur tētis rādīja savu veikumu. Šodien uz to visu paskatos ar pilnīgi citu aci. Tās emocijas, cik daudz prieka tētis izdzīvo caur manām sporta gaitām, mani gandarī un noteikti arī papildus motivē,» ar aizkustinājumu stāsta Anda. Viņa spriež – iespējams, kaut kas no bērnībā redzētā iespiedies atmiņā un atstājis pēdas pašas mīlestībā pret skriešanu.
Labo ģimenes rekordu
Ģimene Andai bija svarīga gan tad, kad viņa bija bērns, gan tagad, kad pašai sava ģimene. Gan vecāki, kuri ir jelgavnieki, gan vīrs ar bērniem atbalsta Andas sporta gaitas. «Kad gatavojos maratonam, teicu, ka man jāsāk veidot pateicību saraksts, kam esmu parādā. Ģimene, protams, sarakstā ir pirmā. Bez vīra atbalsta es noteikti nevarētu tik daudz laika veltīt treniņiem. Bērni aplīmēja mašīnītes ar «lai tev viegls solis», uzzīmēja uz lidmašīnām «lai tev labi lidot». Ir ļoti daudz emocionālu sīkumu, kas uzlādē un dod spēku,» atzīst Anda.
Gatavojoties maratonam, Anda iepriekšējā vakarā divas stundas pavadīja, plānojot skrējienu – kuros kilometros viņai būs nepieciešams ūdens un spēka želeja. Trasē viņu atbalstīja gan vecāki, gan vīrs ar bērniem, kuri ne vien padeva ūdeni, bet arī sniedza lielu morālu atbalstu. «Skrējiens bija saplānots tā, ka zināju, kur satikšu mammu, tēti, vīru, bērnus. Domāju par cilvēkiem, ne tik daudz par attālumu, kas jāpieveic. Vīrs ar bērniem stāvēja grūtajos kilometros, kur jāskrien garie Skanstes ielas gabali. Lija spēcīgs lietus, bet viņi sagaidīja un bija priecīgi, ka iekļāvos ieplānotajā laikā,» teic Anda.
Maratons sagādāja arī daudz emociju. «Raudāju divas reizes – pirmo reizi ap trīsdesmito kilometru, kad ieraudzīju, ka mani mazie ķipari ar vīru stāv trasē spēcīgā lietū, un finišā. Ģimene dod spēku,» pārliecināta Anda. Finišā viņu sagaidīja tētis, kura pirmais teikums bija: «Tu mani uzvarēji.» Tad Anda vēl nesaprata, ka savā pirmajā maratonā labojusi ģimenes rekordu par 25 sekundēm.
Atrast garšas avotu
Taujāta par augstākajiem skriešanas mērķiem, Anda piemin Rīgas maratona organizētāju Aigaru Nordu, kurš teicis: «Kur mēs visi skrienam? Uz priekšu.» «Es nekad nebaidos nosaukt sapņus. Tas nav maratonists, kurš nesapņo par Ņujorkas maratonu – es būtu laimīga tikt izlozētai tuvākajā desmitgadē, kaut kad saņemšos un pieteikšos. Kad, es nezinu, tik kategoriski pie mērķiem es neturos,» plānos dalās sportiste.
Nākamais skrējiens, kurā Andu varēs satikt, ir Tallinas maratons, tajā viņa skries pusmaratonu – treneris ieteicis tik ātri otru maratonu neplāno. «Jēga ir ne tikai garumā, bet arī ātrumā. Sacensībās aprīlī 10,5 kilometrus Biķernieku pusmaratonā noskrēju 51 minūtē, bet tikpat Jelgavā 46 minūtēs – ar būtisku uzlabojumu dažu mēnešu laikā. Vēl neesmu sev atbildējusi, vai mans vienīgais mērķis ir noskriet ātrāk un cik ātrāk, vai ātrumā ir tā garša,» atzīst Anda.
