1940. gada 17. jūlijā
Latvijas darba tautas bloka uzvara
«Centralā vēlēšanu komisijā vakar saņemtas iepriekšējas ziņas par vēlēšanu rezultatiem visā valstī,» informē «Zemgales Balss». «Saeimas vēlēšanās 1940. g. 14. un 15. jūlijā pa visiem vēlēšanu iecirkņiem un apakšiecirkņiem Latvijā nodotas 1.179.649 balsis, no tām par Latvijas darba tautas bloka kandidatu sarakstu Nr. 1. – 1.151.730 balsis jeb 97,6 proc. no visa nodoto balsu kopskaita. Kandidatu saraksti, kuros Latvijas darba tautas bloka kandidati strīpoti – 27.919. Vēlēšanās piedalijušies 94,7 proc. no visiem pilsoņiem, kas, vadoties no pēdējās tautas skaitīšanas ziņām, ir balsošanas vecumā (1.246.214). Par Latvijas darba tautas bloka kandidatu sarakstu nodoto balsu skaits ir par 184.510 balsīm jeb 19,1 proc. lielāks nekā nodoto derīgo balsu kopskaits pa visiem sarakstiem 1931. g. Saeimas vēlēšanās.
Ar neredzētu pacilātību 14. un 15. jūlijā Latvijas tauta ir devusi savu spriedumu par veco iekārtu. Disciplinēti un patiesā vienotībā Latvijas darba ļaudis ieiet jaunā savas vēstures posmā.
Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs A.Buševics izteicās par vēlēšanu rezultatiem: «Salīdzinot ar Satversmes sapulces vēlēšanām, kad piedalijās 85 proc. balsotāju, šoreiz balsotāju skaits pieaudzis par 10 proc. Šādai tautas politiskai aktivitatei un gatavībai iemesls ir bij. Ulmaņa valdības «politika», atņemot tautai līdzrunāšanas tiesības politiskā dzīvē un vedot tādu politiku, kas neradija drošības sajūtu Latvijas iedzīvotājos, nedz arī paverot plašākas perspektivas turpmākai saimnieciskai un socialai attīstībai. Tāpat tautas politisko nogatavošanos veicināja vecās valdības iekšpolitiskā rīcībā, izsmeļot visas valsts rezerves, apcērpjot socialos ieguvumus, balamutējot un uzspiežot sumināšanu, kas visiem bija apriebusies līdz pēdējam. Balsošanas rezultatus kāpināja ne tikai apzināta vēstures uzdevumu izpratne, bet arī zemapziņas sajūta, ka tikai kopā ar vareno kaimiņu Padomju Savienību mēs varam Latvijai radīt drošākus apstākļus, kuri netraucēs izkopt savas kulturalās vērtības un materialo labklājību.
Daudz arī līdzēja iepriekšējā masu sagatavošana, ko veica nelegali Latvijas komunistiskā partija, bet pēdējā laikā jau atklātā propagandā un aģitacijā, tāpat arī jaunās valdības laika konkretie soļi dzīves apstākļu uzlabošanā, un tā drošības sajūta, ko radija draudzīgās Sarkanās armijas klātbūtne.»»
Ko prasa cukurfabrikas strādnieki
«Vakar cukurfabrikā notika darbinieku sapulce, kurā piedalijās 114 darbinieku.
Sapulces dalībnieki pārrunāja vēlamās un nevēlamās parādības fabrikas dzīvē un darbā. Lai novērstu nevēlamās parādības un labāku darba apstākļu izveidošanu fabrikā, sapulces dalībnieki vienbalsīgi pieņēma vairākas rezolucijas,» no kurām dažas publicē arī «Zemgales Balss»:
«1. Sekot un izpildīt valdības norādijumus. Lūgt fabrikas administraciju maksāt vienādu atalgojumu vienāda darba darītājiem.
2. Nodibināt pie fabrikas strādnieku klubu un uzdot fabrikas komitejai noorganizēt atsevišķas pašdarbības sekcijas.
3. Griezties caur arodbiedrību pilsētas valdē, lai vēl šinī vasarā izbruģētu Cukura ielu no šosejas līdz Peldu ielai, bet, ja tas nebūtu iespējams, tad vismaz iekārtot pagaidu kājceliņus pēc šosejas vai Brīvības bulvāra parauga.»
Izmantota LNB kolekcija www.periodika.lv
