Kolēģa fotogrāfa Raita stāsti par skaisto Smilteni un tās apkārtni mūsu ģimeni rosināja doties apskatīties, ko tad īsti slēpj šī par latviskāko uzskatītā Latvijas pilsēta. Smiltene sestdienā iebraucējus pārsteidz ar cilvēku pilnu baznīcas laukumu, uzskatāmi parādot, ka šeit dzīve rit pilnā sparā un te nav nekāda mazpilsēta, kur nekas nenotiek.
No Zemgales atbraukušajiem, tādiem kā mēs, unikāla jau liekas apkārtējā ainava. Šajā pusē skatam nepaveras vis ierasti hektāri labības lauku, te mežiem apaugušos pakalnus nomaina rūsgani mežezeri un pat pašu pilsētu ieskauj stalti egļu un priežu meži, te neredz slejamies debesīs daudzstāvu rindu mājas, to vietā pilsēta sastāv no mazstāvu apbūves, cits citā pāraug plaši parki, bet dzīvību tajā visā ienes straujā Abula upe un daudzie ezeri – Tepera ezers, Vidus ezers, Tiltleju ezers un Klievezers.
No latgaļu cilts vārda
Informācija novada mājas lapā mums vēsta, ka Smiltenes vārds cēlies no latgaļu cilts vārda «smiltesele», kas pirmo reizi vēstures avotos minēta 1427. gadā kā tirgotāju un amatnieku apmetne, taču tās pirmsākumi meklējami jau 13. gadsimtā.
Gadsimtu garumā pilsēta piedzīvojusi gan veiksmes, gan neveiksmes. Smiltenes pils pirmo reizi minēta 1359. gadā. 1427. gadā pie pils bijusi tirgotāju un amatnieku apmetne, kas 1523. gadā dēvēta par miestu. 1481. gada februārī Livonijas–Maskavijas kara laikā krievu karaspēks četras nedēļas ar ārkārtīgu nežēlību sirojis Vidzemē un uzbrucis Smiltenes, Piebalgas, Cesvaines un Kokneses pilij.
Livonijas kara laikā Smiltenes pili un pilsētiņu 1559. un 1560. gadā nopostīja Krievijas caristes un tās tatāru vasaļu karaspēks. Lielā Ziemeļu kara laikā 1702. gadā krievu karaspēks nodedzināja Smiltenes baznīcu, pilsmuižu, miesta mājas, deviņas apkārtējās muižas un 204 zemnieku mājas. 1708. gadā tagadējās baznīcas vietā uzcēla jaunu baznīcu. Pēc lielā mēra Smiltenes draudzes novadā izdzīvojuši tikai apmēram puse iedzīvotāju.
Atskatoties uz Smiltenes pilsētas un apkārtējā novada vēsturi, tās attīstību lielā mērā noteikusi viena persona – firsts Pauls Līvens. Viņš šeit dzīvojis 19.–20. gadsimta mijā. Toreizējā Smiltenes muižas īpašnieka Līvena nopelnos tas, ka sācies straujš pilsētas uzplaukums – tapusi slimnīca, pirmā hidroelektrostacija Baltijā, nabagu patversme, kokzāģētava un šaursliežu dzelzceļš.
Lai cik ļoti izslavētas būtu dažādas «superatjaunotas» Latvijas pilsētas, kas lepojas ar sterili izveidotiem bruģētiem laukumiem un ielām, lepniem apstādījumiem un Eiropas līmeņa pludmalēm, diez vai tās spēj izkonkurēt tādas mazpilsētas kā Smilteni. Arī šī pilsēta ir neapšaubāmi skaisti sakopta, tīra un ļoti zaļa, bet šeit tam visam cauri nespiežas nekas nedabīgs un mākslīgi radīts. Pilsēta dzīvo savu, nepiespiesto, omulīgo un šarmanto Ziemeļvidzemes mazpilsētas dzīvi, vienā mirklī apburot arī ikvienu atbraucēju.
Nedēļas nogalē, kad mēs viesojamies šajā pusē, Smiltenē notiek arī šlāgergrupas «Apvedceļš» jubilejas koncerts ar žanra populārāko mūziķu līdzdalību. Uz koncertu gan nedodamies, bet pie ezera, kur nakšņojam, pār mežu visu vakaru vējš atnes mūzikas skaņas, kas apliecina, ka tāds pasākums notiek. Vismaz mums ir jaunums, ka Smilteni, izrādās, dēvē arī par Latvijas šlāgermūzikas galvaspilsētu, jo šeit izveidotas un aktīvi darbojas vairākas Latvijā pazīstamas un iemīļotas mūziķu grupas – «Apvedceļš», «Sestā jūdze», «Kreisais pagrieziens», «Velves» un citas.
Ar vienu kāju pagastā, ar otru – pilsētā
Jūlija sestdienā pilsētā cilvēku netrūkst, tomēr nav arī sajūtas, ka to būtu par daudz. Vietējie dzīvo savu ierasto dzīvi, ierodas Latvijas apceļotāji. Tūristu grupa mūsu priekšā «izbirst» no lielā autobusa, lai aplūkotu labiekārtoto Tepera ezera apkārtni. Tas izveidots, aizsprostojot Abulu. Ezera gleznainā apkārtne ir iecienīta smilteniešu un pilsētas viesu atpūtas vieta. Šeit iekārtoti dažādu veidu sporta laukumi un peldvietas, blakus atrodas auto un kartingu trase, kur arī šajā sestdienā sapulcējušies ātruma mīļotāji. Šķiet, trasē notiek kādi treniņi vai kādas nelielas sacensības. Vēsturiskā informācija liecina, ka sākumā ezers saukts par Kalnezeru, jo lejpusē atradās Vidus ezers. Ezera ūdeņi darbināja ūdens ratu, kas bija savienots ar āmura pacelšanas vārpstu. Lielā āmura dēļ ezeru sāka dēvēt par Ēmuru. Bankrotējot dzelzāmura īpašniekam, to pārņēma igaunis Tepfers. Tā ezers nes sava pēdējā dzelzs āmura īpašnieka Tepfera vārdu. Tagad ezeru atpazīst ar vārdu Teperis.
Mūsu pastaiga no Tepera ved uz Smiltenes muižas kompleksu un vācu ordeņa pilsdrupām Kalnamuižā. Kalnamuižā atrodas arī Smiltenes pagasta administratīvais centrs – vienu kilometru no visa novada centra, rokas stiepiena attālumā no pašas pilsētas. Smiltenes pagasts atrodas Smiltenes novada ziemeļu daļā. Tā teritorija aizņem 69 kvadrātkilometrus. Īstu kultūras un ekonomikas uzplaukumu pagasts piedzīvojis 19. gadsimtā, kad šeit saimniekoja firsts Pauls Līvens. Vēl līdz šodienai saglabājies Smiltenes muižas ēku komplekss, kas aplūkojams ikvienam interesentam.
Muižas ēkas celtas no 1767. līdz 1771. gadam. Tajā laikā muižas īpašnieks bija Vidzemes ģenerālgubernators Brauns. Vēlāk to pārdeva Rīgas tirgotājam Bandavam. 1893. gadā muižu nopirka firsta Līvena māte, lai to uzdāvinātu savam dēlam Paulam Līvenam. Ar šo laiku sākās firsta Paula Līvena valdīšanas gadi, kad Smiltene ļoti strauji attīstījās. Kalnamuižā ir saglabājušās vairākas ēkas – muižas pārvaldnieka māja, ledus pagrabs, mednieku māja, stallis, skābbarības tornis, klēts ar seniem vejrāžiem, Vācu ordeņa pilsdrupas ar siera namiņu – sierūzi. Tajā agrāk tika turēts un žāvēts siers, ko veda uz Rīgas tirgiem. Sienā arī tagad labi redz caurumus, kas tur bijuši, lai siers pareizi kaltētos un vējotos. Vēlākos gados tie aizmūrēti.
Meža vidū – Niedrāja ezers
Pēc garas pastaigas pa Smiltenes pilsētu un daļēji arī Smiltenes pagasta teritoriju (kur atrodas muiža) dodamies sameklēt vietu, kur uzcelt teltis. Mums tiek rekomendēts Niedrāja ezers. Patiesi – meža vidū skatam paveras skaists ezers ar labiekārtotām atpūtas vietām.Ezera vidējais dziļums ir četri metri, lielākais dziļums – 8,5 metri. Interesanti, ka ezers savienots ar sešiem mežezeriem (Mellūzi, Salaini, Niedrīti, Bezdibeni, Zummeru, Bezvārdi). Ezera ūdens ir tīrs un caurspīdīgs, iespējams, tāpēc tas vilina daudzus Latvijas ūdenslīdējus. Niedrāja smilšainajos krastos izveidotās labiekārtotās peldvietas un atpūtas vietas piesaista apmeklētājus. Par laimi (vai nelaimi), jūlijs šogad nav no tiem karstākajiem un cilvēku pie ezera arī sestdienas pievakarē nav tik daudz, lai cits citam traucētu. Arī atpūtas vietas izbūvētas redzamā, bet cita citai netraucējošā attālumā. Kādā no tām redzam līdzīgus atpūtniekus kā mēs, kas nolēmuši pie ezera pavadīt nakti. Citā ik pa laikam nomainās vietējie, kas atbraukuši nopeldēties. Kā novērojam, ezeram piegulošajā mežā iekārtotās marķētās trases iecienījuši aktīvās atpūtas mīļotāji – pa tām ik pēc laiciņa aiztraucas velosipēdisti, skrējēji, garās pastaigās savus mīluļus izveduši suņu saimnieki. Tiesa gan, ja mūs Smiltenes pusē nesagaidītu vietējais, diez vai mēs paši iedomātos šo skaisto, šejieniešu iecienīto ezeru uzmeklēt. Tas atrodas nost no ceļa, egļu un priežu mežu ieskauts.
Niedrāja ezers atrodas Launkalnes pagastā. Lielākā pagasta teritorijas daļa atrodas Vidzemes augstienes Mežoles paugurainē. Pavisam pagastā atrodas 23 pauguri, no tiem lielākā daļa augstāk par 150 metriem virs jūras līmeņa. Augstākais pagastā un visā novadā ir Slapjuma kalns. Pagasta teritorijā atrodas 16 dažāda lieluma ezeru. Lielākie no tiem ir Lizdoles ezers, bet Niedrāja ezers ir otrais lielākais.
Launkalnes pagastā ir arī Silvas dendroloģiskais parks 20 hektāru platībā, kurā aplūkojamas apmēram 300 koku un krūmu sugu. Parka apmeklējumu gan mums nākas atstāt uz nākamo reizi, jo izrādās – Smiltenes pusē ir tik daudz apskatāmu objektu, ka ar vienu nedēļas nogali ir krietni vien par maz. ◆
