Septiņas Jelgavas novada muižas īpašā akcijā šajā nedēļas nogalē (piektdien, sestdien un svētdien) aicina doties pa hercogu un baronu pēdām. Blankenfeldes, Lielplatones, Lielvircavas, Staļģenes, Vilces, Vircavas un Zaļenieku muiža gaidīs apmeklētājus, kuriem durvis būs vērtas no pulksten 10 līdz 20, piedāvājot dzirdēt gan vēsturiskus stāstus un leģendas, gan piedalīties interesantās nodarbēs un iegādāties vietējo ražotāju produkciju. Katrā muižā varēs saņemt vienu puzles gabaliņu, kuri visi kopā dāvās balvu – Jelgavas novada skatu kartiņu komplektu. Muižu apmeklējums individuāli un grupās gida pavadībā Lielplatones, Lielvircavas, Vilces un Zaļenieku muižā maksās 1,50 eiro pieaugušajiem, bet vienu eiro skolēniem, studentiem un pensionāriem, savukārt Staļģenes un Vircavas muižā ieeja būs bez maksas. Akcijas organizatori apmeklējumu gida pavadībā lūdz pieteikt iepriekš. Savukārt informācija par Blankenfeldes muižas piedāvājumu un cenām atrodama mājas lapā www.blankenfeldesmuiza.lv. Pirms akcijas piedāvājam ieklausīties, ko stāsta triju muižu vēsturiskie mūri, un sajust arī muižu smaržu un pat garšu.
Dāmu smalkumi Lielvircavas muižā
Lielvircavā no 1500. gada līdz 1800. gadu sākumam valdījusi baronu Klopmanu dzimta, stāsta Lielvircavas muižas vēstures pārzinātāja Zanda Zariņa. Pastāv pieņēmums, ka pirmā muiža atradās Vircavas upes otrā krastā – par to liecina arheoloģiskajos izrakumos atrastie ozolkoka baļķi. Pašreizējā muiža celta 19. gadsimta sākumā – no 1803. līdz 1808. gadam –, to būvējis barons Dionisijs fon Klopmans. Klopmanu dzimtas dzīvesveids bija visai izšķērdīgs, tādēļ 1820. gadā muižu izūtrupēja par 120 tūkstošiem sudraba rubļu, un Klopmani atstāja Lielvircavu. Pats vietas nosaukums vāciski nozīmē «liela, smaržīga un auglīga pļava».
Nākamie muižas saimnieki bija Hānu dzimta. Šeit dzīvojusi arī baronese Elizabete fon Hāna, kura bija precējusies trīs reizes. Elizabete nomira 1910. gadā, pēc desmit gadiem vācu baroni izbrauca un muiža pārgāja valsts īpašumā – kopš divdesmitajiem gadiem muižā atrodas skola. Muižas kungu ēka celta klasicisma stilā, un tai identiska atrodas Lielplatonē, vienīgi muižas apkārtne ir veidota citādi. Lielvircava ir īpaša ar to, ka muižas priekšā nav tipiskā apļa, pa kuru zirgi piebrauca un tad devās prom. No zirgu staļļa palikušas vairs tikai drupas, bet pie muižas ir saglabājies dārznieka namiņš. Pētāmā par muižas apbūvi vēl daudz – viss ir pašā sākumā, teic Z.Zariņa, kura muižā ir tikai gadu. Tāpat savi noslēpumi ir turpat pusgadsimtu senajiem baronu kapiem. Lielvircavā atrodas arī Jelgavas novadā vecākā mūra baznīca, bez kuras muiža nebija iedomājama.
Zemgales baroni pret saviem padotajiem bijuši labvēlīgi. Par to liecina gan fakts, ka zemniekiem bieži tika atlaisti parādi, gan lielās un gana greznās kalpu mājas. Liela sarkanu ķieģeļu ēka saglabājusies arī netālu no Lielvircavas muižas. Teika stāsta, ka baroni pret zemniekiem esot kļuvuši pielaidīgāki pēc kāda gadījuma. Lielvircavas kungs, kurš nostrādinājis zemniekus, naktī gājis skatīties, kā klaušinieki kuļ labību. Viņš tika pārvērsts par zirgu un, nezinot, ka tas ir kungs, sists, lai varētu ātrāk izkult labību.
Z.Zariņa teic – baroni gan Jelgavas novadā, gan visā Latvijā ar muižām atstājuši lielu vēsturisko mantojumu, ko jācenšas saglābt. Daudzas Latvijas muižas padomju laikā ir pārbūvētas. Lielvircavu pārbūve tikpat kā nav skārusi, jo kopš divdesmitajiem gadiem te atrodas skola. Šobrīd skolēni apdzīvo astoņdesmito gadu muižas piebūvi. Pamazām muiža tiek atjaunota un restaurēta, cenšoties iespējami mazāk izmantot mūsdienu materiālus. Nesen īstenots Eiropas Savienības atbalstīts ēkas siltināšanas projekts – vēl pirms trim gadiem muižu apsildīja ar krāsnīm. Nedēļas nogalē par muižas sadzīvi baronu laikā varēs uzzināt vairāk.
Kā stāsta Z.Zariņa, katrai muižai jāmeklē kāda «odziņa», ar ko izcelties uz pārējo fona. Lielvircavā tie ir tērpi. Modes vēsture ir pašas Zandas aizraušanās, kas ar katru gadu kļūst arvien nopietnāka. Šobrīd Lielvircavas kolekcijā ir pieci tērpi, un top vēl viens. Mode, tērpi, smalkas dāmu lietas, kā tējas dzeršana, senlaiku delikateses marmelādes baudīšana, kāršu spēle, un klasiskās mūzikas koncerti jau kļuvuši par Lielvircavas atpazīšanas zīmi.
Pagrabu intriga
Liepu smaržas apņemtās Vilces muižas kungu mājas celtniecība uzsākta Kristofa Dītriha Georga fon Mēdema laikā, visticamāk, 18. gadsimta piecdesmitajos sešdesmitajos gados, nupat izdotajā grāmatā par Vilces muižu raksta Mārīte Putniņa. Uz to norāda barokālais ēkas portāls ar Mēdemu un grāfu Keizerlingu alianses ģerboni frontonā. 1748. gadā Vilces muižu mantoja Kristofs Dītrihs fon Mēdems, kas bija precējies ar grāfieni Annu fon Keizerlingu. Pēdējais muižas īpašnieks bija Francs fon Hāns. Kopš 1921. gada muižā atrodas skola.
Ar Vilci un muižu saistītas vairākas teikas. Viena no tām vēsta, ka mežā netālu no Vilces muižas ir Velna grava, pār kuru iet mazs akmeņu tiltiņš. Zem tā velns slēpies negaisa laikā, tādēļ tas iesaukts par Velna tiltiņu. Reiz velns izdzirdis ierūcamies pērkonu un kāpis priedē lūkoties, cik tālu ir pērkons. Tas bijis jau pavisam tuvu un spēris velnam. Priede tika sašķelta vairākās daļās, un velns ietriekts dziļi zemē. Sašķeltā priede vēl tagad stāv, bet velns no tā laika vairs nav redzēts. Vilcē savulaik esot viesojies arī brīvmūrnieks, mistiķis un alķīmiķis grāfs Kaliostro, kurš stāstījis ļaudīm, ka Vilcē esot koks, kurā apslēpta manta, intriģē Vilces tūrisma informācijas punkta vadītāja Elita Priedniece.
Viņa stāsta, ka vēstures elpu var sajust Vilces muižas pagrabos, uz kuriem ved vēsturiskas vītņu kāpnes un kur savulaik mituši saimes ļaudis. Nākotnē pagrabstāvu plānots iedzīvināt ar projektu palīdzību, taču E.Priedniece ir noslēpumaina – iecerēs pagaidām vēl nedalās. Viss atkarīgs, vai izdosies piesaistīt finansējumu, un tad jau laiks rādīs.
Vilce var lepoties ne tikai ar skaistiem mūra atsegumiem muižas pagrabstāvā, skolotāju istabā pārtapušu verandu, kurā baronu laikos bijis ziemas dārzs, kas apsildīts no apakšas – siltums cēlies uz augšu pa caurumiem grīdā. Šeit ir zaļš dabas parks ar ierīkotām takām kopumā 2,2 kilometru garumā. Te var pasmelt tīru ūdeni no Lielmātes avotiņa, karstā laikā no saules paslēpties dabiskās lapenēs, kas ar līdzīgu mērķi audzētas arī citās muižās, vai, stāvot uz tiltiņa, vērot mānīgi rāmo Vilces upīti – palu laikā tā applūdina tuvējās pļavas. Pagasta novadpētniecības speciāliste Aiva Ozoliņa zina stāstīt, ka no upes vārda cēlies arī pagasta nosaukums – vilce ir tā, kas novelk no laukiem lielo mitrumu, bet vēl par vilcēm sauc naudas pūķus, kas nes mājās naudu.
Savukārt kungu mājas priekšā izveidots Gaismas dārzs – muižniecības simbola lilijas zieda formā pagasta pašdarbības kolektīvi un mecenāti ierīkojuši puķu dobi, par kuru prieks gan pašiem, gan viesiem.
Zvanu skaņas un plūškoka garšas
Kad ierodamies Blankenfeldes muižā, visapkārt valda rosība – darbi norit Vārtu mājā, tālāk kāds rosās muižas dārzā. Blankenfeldes muiža pirmo reizi rakstos pieminēta 1426. gadā, kad to no Vācu ordeņa mestra Johana fon Mengeles nopirka Klauss fon Mēdems. Stāsta, ka pašreizējā kungu ēka celta uz vecās muižas pamatiem.
Pašreizējā muižas apbūve veidojusies 18. gadsimta vidū. Kungu mājas priekšā ir slēgts pagalms, ko ietver Vārtu māja, stallis vāgūzis, mūra žogs no senākās muižas apbūves un trīs mazi paviljoni, kas celti 19. gadsimtā. Vārtu tornis celts 20. gadsimta sākumā. Vecās kungu mājas vietā 1743. gadā būvēta pašreizējā kungu māja atturīgās baroka formās. 19. gadsimta vidū tai uzbūvēta piebūve, pārbūvēts jumts. Ēkas plānojums saglabā anfilādes principus, autentisku virtuves spārna kārtojumu, nepārbūvētus velvētus pagrabus. Saglabājušās būvdetaļas un būvgaldniecības izstrādājumi. Muižas apbūvei piemīt Latvijā reti sastopama arhitektūras mazo formu bagātība – iebraucamie vārti, mazi paviljoni, rokoko stila dzelzs kaluma dārza vārtiņi.
Muiža atradusies vairāku muižkungu īpašumā, līdz 1920. gadā tajā ierīkoja pansionātu, sadalot muižas zemi atbrīvošanas kara dalībniekiem. Deviņdesmito gadu sākumā muiža uz neilgu laiku atgriezās tās iepriekšējā īpašnieka mazmeitas Adīnas fon Bernevicas īpašumā.
Savukārt 2007. gadā muiža nonāca pašreizējā saimnieka Valda Jākobsona rokās, kurš pamazām atdod muižai iepriekšējo krāšņumu – jau ir rekonstruēta vāgūža un staļļa ēka, kurā savulaik tika turēti kungu zirgi, bet šodien ir viesnīca, muižas gardumu ražotnes telpas un saimnieka lepnums – zvanu muzejs –, tāpat atjaunota sēta.
Tiek atjaunots muižas parks un veikti citi atjaunošanas darbi, maksimāli saglabājot arhitektūras mazo formu bagātību. Nule kā pabeigts viens nozīmīgs darba posms – Vārtu mājai ir uzlikts jauns jumts. Tam par godu 13. jūnijā tika svinēti spāru svētki. Atgriežoties vēsturē, šeit 1913. gadā tika iebūvēta arka, kas savienoja divas ēkas, no kurām katra var lepoties ar manteļa skursteni. Kā stāsta saimnieks, nākotnē te plānots ierīkot restorānu.
Savu kārtu, lai tiktu atjaunota, gaida kungu māja, taču tas prasa lielus līdzekļus. Šobrīd muižā likts uzsvars uz ražošanu – tiek ražotas sulas, sīrupi (muižas teritorijā ir iestādīts ābeļdārzs, sevišķs lepnums ir plūškoka sulas un sīrupi), konservējumi un marinējumi no muižas zemē augušiem dārzeņiem, drīzumā varēs nobaudīt arī šeit gatavotu vīnu. Attīstot ražošanu, par gūtajiem līdzekļiem nākotnē tiks atjaunota arī kungu māja. V.Jākobsons teic – iesākumā ēku vajadzētu sakārtot no ārpuses – nomainīt jumtu –, un tad varētu ķerties pie iekštelpām. Viens kungu mājas gals ir izremontēts un apdzīvots.
Pie muižas jau 18. gadsimtā bijis regulāras formas dārzs. Ainavu parks veidots 19. gadsimta vidū ar lauci, kuru ietver eksotiski augi, kā Krievijas lapegle, balzama baltegle un citi. Ievērojamākais parka koks ir vairāk nekā 370 gadu vecs osis četru metru apkārtmērā, zem kura saknēm, kā stāsta leģenda, aprakts muižas zelts.
Blankenfeldē jau gadu apskatāma V.Jākobsona zvanu kolekcija, kurā šobrīd ir ap tūkstoš vienību. Pirmais zvans tika iegādāts 1978. gadā Ķelnes tirdziņā par desmit vācu markām – kā saka pats saimnieks, lai iespītētu kolēģiem, kuriem šāds pirkums šķitis lieks. Toreiz nebija pat domas par kolekciju. Liela daļa zvanu ir iegādāti ārzemēs tādās valstīs kā Japāna, Gvatemala, Ķīna, Koreja, Indija, Tibeta, Austrālija, Meksika. Tie atrasti gan antikvariātos, gan krāmu tirdziņos un suvenīru bodītēs. Kolekcijā ir gan eleganti figūrzvaniņi, gan durvju, galda un vēja zvani, ir zvārguļi, gongi, svečturi un pat alus kauss, kam papildu ērtībai ierīkots zvaniņš ātrākai kausa uzpildīšanai. Zvani arī saņemti dāvanā no ģimenes un draugiem. Katrs ir dokumentēts, pierakstot tā vēsturi, cik nu izdevies noskaidrot. Piemēram, ļoti vērtīgs ieguvums ir profesora Jāņa Stradiņa dāvinājums – viņa tēva profesora Paula Stradiņa galda zvans. Muižā arī tiek piedāvāta iespēja pašam apgleznot zvaniņu, ko var paturēt. Drīzumā iecerēts piedāvāt iespēju izliet zvaniņu no šokolādes. ◆
