Pēc pilsētas galvas Andra Rāviņa ielūguma otrdien uz nedēļu ciemos ieradās Jelgavas sadraudzības pilsētas Ukrainā Ivanofrankivskas 23 bērni. Dažiem tēvs cīnās pret terorismu Ukrainas austrumos. Dažiem ģimene ir pārcēlusies uz Ivanofrankivsku no karadarbības zonas, citi ir labākie mācībās. Viesi dzīvo jelgavnieku ģimenēs, kuras brīvprātīgi, bez atlīdzības ir uzņēmušās rūpes par ukraiņu bērniem.
Kamēr citi bērni, atgriezušies no ekskursijas uz Pūres saldumu rūpnīcu, Sabiedrības integrācijas pārvaldes zālē Ulda Timmas pavadījumā mācījās dziesmu «Satiksimies Jelgavā», astoņgadīgais Jegors mazliet tramīgi sēdēja foajē. Viņš gaidīja savu Jelgavas audžumammu Spīdolas ģimnāzijas direktores vietnieci Ilzi Miezīti, kurai teju, teju vajadzēja būt klāt. «Ziņām» zēns pastāstīja, ka pirmo un otro klasi pabeidzis dzimtajā Luhanskā. Taču pēc tam, kad «sāka šaut», ģimene pārcēlās uz Ivanofrankivsku Ukrainas rietumos. Jautāts par tiem draugiem, kuri palika Luganskā, Jegors teic, ka viņi dzīvo normāli. Pašam gada laikā radušies jauni draugi Ivanofrankivskā.
Dzīvo līdzi Ukrainā notiekošajam
«Pirmajā vakarā Jegoram uznāca raudiens pēc mammas. Kamēr meklēju telefona kodu, kā piezvanīt uz Ivanofrankivsku, puika nomierinājās. Taču tad piepeši atkal «bimba»: ceļojumu čemodānā nevar atrast apakšbikses,» smaidot stāsta I.Miezīte. Kopā ar Jegoru viņas mājās dzīvo arī dažus gadus vecākais Danilo. Viņš rudenī ies 8. klasē. Šī zēna tēvs ir brīvprātīgais, kas terorisma zonā, kā dēls saka, «ir jau no paša sākuma». «Ik pa laikam viņš atbrauc, arī piezvana,» par tēva gaitām piebilst zēns. Uz Latviju viņš ir atbraucis vienkārši atpūsties. «Ļoti jūtu līdzi tam, kas notiek Ukrainā. Un, ja es varu kaut nedaudz ukraiņus atbalstīt, tad kāpēc lai es to nedarītu,» I.Miezīte paskaidro, kādēļ brīvprātīgi iesaistījusies šajā Jelgavas un Ivanofrankivskas sadarbības projektā.
Uzņēmēja Ilva Mieze, kuras ģimene arī mājās uzņem divus ukraiņu zēnus Mikitu un Vladislavu, stāsta, ka viesi ar pašas dēliem Haraldu un Edgaru runā angliski, bet ar viņu un vīru krieviski, kaut skolā šo valodu nemācās. «Esam savā ģimenē uzņēmuši gan gruzīnu, gan vācu bērnus. Ar ukraiņiem mentāli tomēr esam vistuvākie,» atzīst I. Mieze, kurai ir vairāk nekā gadu ilga pieredze būt viesģimenes mammai. Ukraiņu bērnu uzņemšanā ģimenēs un arī citās aktivitātēs iesaistījusies arī Jelgavas Ukraiņu biedrība, kuras vadītājs Bogdans Timkivs pats ir no Ivanofrankivskas.
Mājās bija 38 grādi
Ivanofrankivskas vēstures un tiesību zinātņu skolotāja, divu dēlu māte Larisa Vaļko stāsta – ceļā no Ivanofrankivskas līdz Jelgavai autobusā braukuši 26 stundas. «Mājās temperatūra bija plus 38 grādi. Jelgavā pirmajā dienā likās ļoti auksts, bet nu jau esam pieraduši,» pasmaida skolotāja. Runājot par Ukrainā notiekošo, L.Vaļko sacīja, ka ukraiņus nomoka neziņa, cik ilgi turpināsies karš valsts austrumos, kura izcelšanos «agrāk nevarēja iedomāties pat visbriesmīgākajā sapnī». No Ivanofrankivskas apgabala pusotra miljona iedzīvotājiem pretteroristiskajās operācijās ir krituši 58 karavīri.
Stāstot par dzīvi Ivanofrankivskā, L.Vaļko min, ka vairums iedzīvotāju ir ukraiņu. «Taču mums nekad nav bijis konfliktu ar krieviem un krievu valodā runājošajiem, kuru tagad, kad no Doņeckas apgabala pārceļas bēgļi, kļūst vairāk. Bruņotais konflikts Ukrainas austrumos ir izprovocēts un mākslīgi uzturēts,» uzsver skolotāja. Par to tiekot runāts arī skolā mācību stundās. Viņa stāsta, ka agrāk visai apolitiskajos jauniešos ir audzis patriotisms. Pēc L.Vaļķo teiktā, Ukrainas rietumos, jo sevišķi Ļvovā, vēlēšanās piedaloties 80–90 procentu balstiesīgo. Viņa piebilst, ka pašlaik pēc Polijas parauga valstī tiek izstrādāta reforma, kuras rezultātā valsts vara tiks decentralizēta un kļūs tuvāka tam, kā dzīvo Eiropā.
I.Vaļko visu bērnu ģimeņu vārdā pateicas jelgavniekiem par uzaicinājumu un viesmīlību.
Pirmo reizi 19 Ivanofrankivskas bērni Jelgavā un tās apkārtnē viesojās šī gada janvārī. Projektu rosināja un vadīja Jelgavas novada izglītības pārvalde. ◆
