Var tikai priecāties, ka tepat, mūsu pilsētā, atrodas mūziķi, kas cenšas atjaunot vecās, labās tradīcijas – izmantot Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeju ne tikai kā vēsturisko un mākslas ekspozīciju vietu, bet arī kā koncertzāli, kas, šķiet, īsti piemērota kamermūzikas koncertiem.
18. jūlija koncertā piedalījās Anda Pelēka-Martina (soprāns), Andrejs Bubinduss (klavieres), Sandra Bubindusa (vijole). Programmā: Johana Sebastiana Baha, Antonio Vivaldi, Gabriela Forē, Erika Satī, Morisa Ravēla un Lūcijas Garūtas mūzika.
Pianists Andrejs Bubinduss strādājis ar Elīnu Garanču, Intu Dālderi, Dzintaru Jurgelaiti, Jāni Kurševu un vairākiem citiem tagad profesionāliem māksliniekiem, kuriem nodevis savā koncertmeistara, koncertu un pedagoģiskajā praksē gūtās iemaņas – A.Bubinduss bijis koncertmeistars un pasniedzējs toreizējā Latvijas Valsts konservatorijā, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā un Jelgavas Mūzikas skolā.
Sandra Bubindusa (vijole) absolvējusi toreizējo Latvijas Valsts konservatoriju pie Voldemāra Stūrestepa un Voldemāra Šeļegova, strādājusi par vijolnieci Latvijas Nacionālajā operā un pašreiz ir vijoles pedagoģe Jelgavas mūzikas skolā.
Anda Pelēka Martina (balss, soprāns) ir otrās vietas ieguvēja starptautiskajā konkursā «Porana Lyrica» Itālijā 2003. gadā. 2004. gadā pēc Sergeja Rahmaņinova Konservatorijas Parīzē absolvēšanas māksliniece ieguva pirmo vietu Leopolda Bellana starptautiskajā konkursā Parīzē. Anda regulāri sniegusi solo koncertus Francijā, Latvijā, Igaunijā, Itālijā.
Pirms pieciem līdz desmit gadiem tagadējā izstāžu zālē šādi koncerti bija kļuvuši par labu tradīciju. Liela daļa mūziķu tos izmantoja programmas iespēlēšanai pirms atbildīgiem koncertiem. Tas bija izdevīgi gan izpildītājam – iespēja atspēlēt programmu klausītāju priekšā –, gan mūzikas cienītājiem Jelgavā, jo nebija ne jābrauc uz galvaspilsētu, ne jāpērk dārgas biļetes prestižās koncertzālēs, lai noklausītos būtībā to pašu koncertu.
– Jūsu nolūks, ja nemaldos, ir nedaudz cits – piedāvāt jelgavniekiem saturīgu sestdienu estētiski labvēlīgā vidē, iepazīstinot ar labu kamermūziku.
Andrejs Bubinduss: Mums pašiem muzicēšana sagādā prieku, un dažbrīd uzrodas vēlme ar kādu šajā priekā dalīties.
Sandra Bubindusa: Lai tīri profesionālā ziņā neapstātos, meklējam agrāk nespēlētus skaņdarbus un komponistus, un rodas vēlme tos parādīt arī publikai.
– Vai jūs (es domāju šīsdienas koncerttrio sastāvu – vijolniece Sandra Bubindusa, pianists Andrejs Bubinduss un soprāns Anda Pelēka Martina) esat noformējušies arī kā pastāvīga muzicējoša vienība, piemēram, «Bubindusu trio» vai kā citādi (zinu, ka itin bieži muzicējat arī kopā ar čellistu Aināru Paukšēnu).
Andrejs: Latvijas Republikā reģistrējuši savu kolektīvu neesam. Man ir savs viedoklis par mūsu koncertaģentūrām un to darbības manierēm.
Pēc izglītības esmu profesionāls mūziķis, beidzis toreizējo Latvijas Valsts konservatoriju, un esmu arī bijis koncertmeistars un pasniedzējs gan Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā un Jelgavas Mūzikas skolā, gan Latvijas Valsts konservatorijā. Gadījās nesaprašanās ar kolēģiem tīri profesionālu iemeslu pēc – transkripciju dēļ.
Galu galā iznāca tā, ka mainīju pamatprofesiju un kļuvu par projektu vadītāju būvniecībā.
– Labi saskan ar jau daudzlietoto teicienu par arhitektūru kā sastingušu mūziku.
Andrejs: Pēc šīs un tamlīdzīgām atziņām nemaz nav jāiet un tālu jāmeklē – mūsu pašu Latvijas Lauksaimniecības universitātē Fizikas katedras galvenais speciālists jums apgalvos, ka fizika, tāpat kā matemātika, ir koncentrēta mūzika.
– Tomēr, ja atšķirībā no kolēģiem muzicēšana nav ikdienas profesionālā prakse, vai tas neatstāj iespaidu uz spēles tehnisko meistarību?
Andrejs: Ja gribat, varat mani saukt par amatieri, jo spēlēju sava prieka pēc. Saskaitīju, ka bija piecpadsmit gadu periods, kurā praktiski neesmu pieskāries koncertklavierēm, toties biju pirmais šajā apkārtnē, kurš šogad 5. maijā Jelgavas Mūzikas vidusskolā Johana Sebastiana Baha 330. jubilejas gadam par godu atskaņoja slavenās un pat leģendu apvītās «Goldberga variācijas» klavieru variantā, pie tam pilnā apjomā.
Tas jau nemaina lietas būtību, jo Vladimirs Horovics neuzstājās koncertos pat 21 gadu. Es domāju, ka tagad es spēlēju vairāk, nekā ja strādātu mūzikas skolā. Cik esmu strādājis mūzikas mācību iestādēs, esmu konstatējis, ka ar koncertpraksi tur praktiski nav iespējams nodarboties.
– Un ko saka jūsu dzīvesbiedre, šajā sastāvā vijolniece?
Sandra: Varu tikai piekrist, ka, ikdienā strādājot Jelgavas bērnu mūzikas skolā, pašai koncertēt neiznāk bieži. Ja ikdienas darbs saistīts ar mūziku, negribas pie tās ķerties arī savā tā saucamajā brīvajā laikā.
Savukārt, ja koncertēšana ir ikdiena, tā draud pārvērsties par rutīnu, tagad katrs koncerts ir jauns pārdzīvojums. Ja tev jāspēlē daudzas reizes viena un tā pati programma, tas emocionāli nogurdina.
Andrejs: Un man savukārt tā ir atslodze no ikdienas darba, kā citiem, piemēram, boulinga zāles apmeklējums.
– Vai pašiem nav skumji, ja uz koncertu, kuram esat cītīgi gatavojušies, atnāk padsmit (šajā koncertā gan ir vairāk – red.) klausītāju? Kaut vai, kā deklarējāt, spēlejat pašu priekam.
Andrejs: Daļa klausītāju droši vien nemaz nav lietas kursā, ka daudzas šīs koncertaģentūras un citas līdzīgas organizācijas ir lielā mērā politizēts un komercializēts pasākums. Tu vari šos spēles noteikumus pieņemt vai arī nepieņemt. Ja nepieņem, tad tev ir jābūt kādam citam ienākumu avotam, kā mums, piemēram.
Ja sākam filozofēt, tad vispār nonākam pie jautājuma – kā mūziku, glezniecību, jebkuru mākslu vispār var izteikt naudā? Nu bet, ja jau šis jautājums kaut kādā veidā ir atrisināts, tātad var.
– Bieži gan uz bezmaksas pasākumu atnāk mazāk apmeklētāju nekā tad, ja šis pats pasākums būtu maksas.
Andrejs: Nu, tas jau ir vairāk psiholoģiskas dabas jautājums.
– Tomēr, ko darīt, lai kamermūziku padarītu populārāku, jo tā neprasa ne milzīgus materiālos, ne organizatoriskos ieguldījumus, bet baudījums bieži vien ir krietni lielāks nekā no milzīga orķestra vai kora. Tikko aizvadīti Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kas orientēti uz tūkstošiem. Brīžiem rodas tāds ķecerīgs jautājums, vai pārāk neaizraujamies ar šo masu – o, atkal jauns rekords pārspēts?
Andrejs: Ja mēs pārāk aizrausimies tikai ar šoviem un masu pasākumiem, riskējam nonākt turpat, kur Romas impērija.
Tomēr imperatori, tāpat kā provinču gubernatori citās valstīs, laiku pa laikam rīkoja mākslinieku un dzejnieku saietus, kas nebija domāti plašai publikai, un tos varēja atļauties rīkot kaut vai šim muzejam apmēros līdzīgās telpās un uzaicināt izsmalcinātākus klausītājus.
Kamermūzika jau pēc būtības ir daudz saturīgāka nekā lielās izrādes masām, kur galvenajās lomās ir scenogrāfija un specefekti.
Sandra: Kamermūzika prasa noteiktu meistarības līmeni, jo lielā orķestrī vai korī kāda neprecizitāte var paslīdēt garām arī nepamanīta, kamēr kamermūzikā ne.
– Jūsu ansambļa bez nosaukuma trešā dalībniece ir franču valodas speciāliste. Tāpēc šajā programmā tik daudz franču autoru skaņdarbu?
Anda Pelēka Martina: Šobrīd arī dzīvoju Francijā, vokālu apguvu Sergeja Rahmaņinova Konservatorijā Parīzē, kur vēl dzīvas vairākas no krievu emigrācijas tradīcijām. Tai pat laikā visas mācības notika franču valodā, tā kā iznāca veiksmīga krievu un franču kultūras mijiedarbība, kurai ir senas un dziļas saknes.
Tāpat kā kolēģe Jelgavā, Francijā strādāju mūzikas skolā, mācu topošos dziedātājus.
Andrejs: Lai cik tas nebūtu savādi, mūsu pirmā iepazīšanās notika internetā. Gadās arī veiksmes stāsti. ◆
