Kad aizvadīts Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku maratons, pagājusi vien nedēļa, un aiz muguras šai notikumiem piesātinātajā vasarā arī Starptautiskais folkloras festivāls «Baltica 2015». Šogad festivāls aicināja celt godā mantojumu, un šis ietilpīgais vārds, pēc kultūras ministres Daces Melbārdes domām, «ietver bezgalīgas bagātības no ļoti personiskiem, ģimenē glabātiem dārgumiem līdz gudrības un tradīciju godināšanai, no taustāmām vērtībām līdz zināšanai un dzīvesziņai, bet tradicionālā mūzika un māksla ir viena no skaistākajām nemateriālā mantojuma izpausmēm ikvienai tautai».
Jelgavas pašvaldības iestādes «Kultūra» folkloras kopas «Dimzēns» un Jelgavas novada Līvbērzes kopas «Zemgaļi» vadītāja Velta Leja šīs atziņas ar saviem puišiem, vīriem, sievām un meitām pārbaudījusi praksē ne reizi vien.
Atkal jauns rekords
Pēc festivāla, kura dalībnieku skaits atkal pretendēja uz rekordu – vairāk nekā 3500 ļaužu – organizatoru ieceres lielākās masas pulcēja nevis tikai Rīgā, bet pa dažādiem ceļiem virzīja uz Rēzeknes pusi, kur aizvadītajā svētdienā ar dalībnieku gājienu un krāšņu noslēguma koncertu Festivāla parkā «Baltica 2015» izskanēja, lai nākamgad savu māku viesu uzņemšanā atvēlētu parādīt mūsu ziemeļu kaimiņiem – igauņiem.
«Baltica 2015» pasākumi – izstādes, koncerti, sadziedāšanās, meistarklases un tikšanās ar dažādu valstu stāstniekiem, kā arī danči un kino vakari norisinājās Rīgā, Rēzeknē un Rēzeknes novadā, Aizkrauklē, Cēsīs, Dikļos, Dobelē, Lielvārdē, Līvānos, Ludzā, Talsos, Turaidā, Viļakā, Viļānos un citviet Latvijā. Festivālā piedalījās etnogrāfiskie ansambļi, folkloras kopas, tautas mūzikas grupas, stāstnieki un citi individuālie izpildītāji. Festivālā bija iespēja redzēt viesus no Baltkrievijas, Gruzijas, Igaunijas, Īrijas, Krievijas, Lietuvas, Lielbritānijas, Norvēģijas, Polijas, Portugāles, Spānijas un Ukrainas.
Vairāk par iespaidīgo noslēgumu V.Lejas vadītajiem Zemgales folkloristiem atmiņā gan palicis izslavētais «Gors», bet, ja pēc kārtas, tad mūsējo ceļš ceturtdien vedis uz Dikļiem – vietu, kur notikusi vēsturē pirmā latviešu dziesmu diena.
«Gribu uz Munameģi»
Saimnieku ideja bija, lai skanētu kā senos laikos – ar minimālu akustiskās tehnikas izmantošanu. Vai nu pateicoties reljefam, vai skanīgajām balsīm – izdevās. «Pēc tik veiksmīga sākuma gribējās neparasta turpinājuma,» atzina V.Leja, «un mums, kā līdzenumā dzīvojošiem zemgaliešiem, sagribējās ja nu ne gluži Munameģi, tad Zilo kalnu gan. Sacīts, darīts. Tā no Neikenkalna dabas koncertzāles nonācām vēl augstākā kalnā. Skaisti.»
«Nākamajā dienā ceļojām pa Gulbeni, Vecgulbeni, Stāmerienu,» turpina V.Leja. «Ja līdz tam lietus pret mums izturējās samiernieciski, tad Viļakā uzlija pamatīgi. Toties tas vairākkārtīgi tika kompensēts ar latgaliešu viesmīlību.» Tiesa, izjuka iecere par brīvdabas koncertu, un nācās vien pārcelties uz Viļakas kultūras namu, toties kopā ar īriem esot bijis jautri.
Četri vārdi – četras stihijas
«Sestdien no rīta braucām uz Rēzekni, un, protams, pirmais gājiens uz «Goru» – izslavēto Latgales vēstniecību. Liela un skaista māja. Pilnīgi citāds skats nekā pirms desmit gadiem, kad «Baltica» arī notika Rēzeknē, pie tam apmēram tajā pašā vietā. Tā kā Rēzekne zeļ un plaukst tāpat kā Jelgava – abas taču iepriekšējā kara laikā tika pilnīgi nopostītas.»
«Gorā» zemgaliešiem bija viens no atbildīgākajiem uzdevumiem – dalība koncertā «Četri vārdi», kurā tautas dziesmās, dejās un rituālos tika izdziedātas un izdejotas četras dabas stihijas – zeme, uguns, ūdens un gaiss. Tikai četri vārdi, bet katrs no tiem slēpj sevī veselu pasauli. ◆
